«Kad sacensībās stājos pie novusa galda, otrā plānā paliek visas ikdienas rūpes un varu domāt tikai par spēli,» saka šāgada Latvijas novusa čempione dāmu konkurencē jelgavniece Maija Balaka.
“Kad sacensībās stājos pie novusa galda, otrā plānā paliek visas ikdienas rūpes un varu domāt tikai par spēli,” saka šāgada Latvijas novusa čempione dāmu konkurencē jelgavniece Maija Balaka. Tik vērtīgu medaļu viņa nopelna nu jau otro reizi – iepriekšējā bija 2000. gadā.
“Kas ir tās kvalitātes, kas nosaka spēju konkurēt šā sporta veida augstākajā līgā?” jautāju nu jau divkārtējai čempionei, un viņa teic, ka atbilde būšot mazliet “avantūristiska”. Piecdesmit procentu, pēc Maijas domām, varētu nodrošināt sitiena precizitāte, četrdesmit – spēja pārredzēt kauliņu izvietojumu uz galda un rīkoties situācijai optimālākajā variantā. Bet desmit procentu jābūt arī veiksmei, bez tās uzvara nav iedomājama.
Cītīgi treniņi? Jā, lai spēlētu nereti par izklaidi uztverto novusu nopietnā sacensību līmenī, sākumā esot visai daudz laika jāveltī iemaņu un “izjūtas” apguvei. Bet vēlāk tās vienkārši jāuztur un Maijas gadījumā – jāpapildina ar augstākā līmeņa sacensībās noskatītiem interesantākajiem un labākajiem spēles situāciju atrisinājuma paraugiem. Vienubrīd gan mājās bijis novusa galds, taču tad arī secināts, ka, pie viena galda vien spēlējot, treniņš nav produktīvs, jo sacensībās vienmēr jābūt gatavam pielāgoties – atšķirīgiem galdiem, pretinieka spēles manierei un visām citām niansēm. Spēles kopējais līmenis Latvijā gadu gaitā esot ļoti audzis. “Ja agrāk pēc “štosenes” (pirmajā piegājienā iesistiem visiem astoņiem kauliņiem) varēji jau pamatoti cerēt uz uzvaru setā, tad tagad vēl pēc divām un trijām nevari būt droša,” tas par spēli dāmu augstākās līgas divpadsmitniekā, kur jelgavniece stabili turas jau vismaz desmit gadu.
“Pirmoreiz kiju paņēmu rokā 1968. gadā. Toreiz strādāju Jelgavas Ūdensvada uzņēmumā, kur bija rosīga sporta dzīve, – orientēšanās, badmintons, galda teniss un daudz kas cits,” čempione atceras pašus pirmsākumus. Starp daudzajām iespējām toreiz pievilcīgāka šķitusi orientēšanās, kas kļuvusi par aizrautību daudziem gadiem. “Mežā man nekad nav bijis tā, ka nezinātu, uz kuru pusi ir mājas,” viņa bilst, ka orientēšanās sports ir kolosāls un joprojām esot mazliet žēl, ka to pametusi.
Patiesi, vai var šo tik atšķirīgo nodarbi brīvā dabā samērot ar novusa turnīru dienas garumā slēgtā telpā? Ar smaidu nedaudz padomājusi, Maija tomēr atrod arī dažas līdzības, piemēram, to, ka abiem šiem sporta veidiem var nodoties ar prieku, ka, “ķerot punktus”, var aizmirst par ikdienas rūpēm, un vēl – ka abiem vecums nav šķērslis. “Esmu skrējusi, slēpojusi, spēlējusi badmintonu, uz kalniem braukusi. Kad vairs nevarēšu nostāvēt pie novusa galda, spēlēšu šahu,” viņa pajoko, bet turpmākais – ka ikvienam cilvēkam līdzās darbam jābūt kādai dzīves aizrautībai – skan jau kā ģimenes pārliecība. Pa mežiem skrējis arī vīrs Jānis. Ar orientēšanos un pēdējā laikā ar novusu aizrāvusies meita Dace, kurai vēl sirdī vieta atrodas korim.
Novusam Maija nopietni pievērsusies astoņdesmitajos gados. “Spēlēju dažādās komandās. Ilgus gadus “ATU 4”, tad ilgu laiku “Nākotnē”, tagad pārstāvu “Jaunsvirlauku”,” viņa stāsta, bet tā vietā, lai šo uzskaitījumu papildinātu ar krātajiem panākumiem, mazliet skumji secina, ka “novuss kā atbalstāms veids sporta vadītājiem nešķiet interesants”. Jūnija sākumā Talsos notiks Latvijas veterānu mači. Vai tajos būs pārstāvēts arī Jelgavas rajons – par to vēl neesot skaidrības.
Taču viena lieta ir skaidra un acīm redzama – Maijas Balakas zelta medaļa Latvijas šāgada sieviešu čempionātā. 47 novusistes tajā iesaistījās, trīs apakšgrupās sākot cīņas par divpadsmit vietām finālā. Tikmēr divpadsmit augstākās līgas dāmas un starp tām arī Maija izspēlēja savu turnīru, lai pēc tam jau satiktos noslēgumā 24 dalībnieču konkurencē. “No 22 iespējamiem punktiem ieguvu 18,” viņa spriež, ka augstākās līgas turnīrā bijis īstais noskaņojums un arī veiksme stāvējusi klāt. Vēlāk finālā gadījušās kļūmes, taču “līdzi paņemtais” punktu skaits ļāvis noturēties un tikt pie zelta. Un vēl – iekļūt Latvijas izlases dāmu pieciniekā, kas maija otrajā pusē dosies uz otro Eiropas čempionātu Vīlandē, Igaunijā.
