Kaut arī katrs gads ir nozīmīgs, iegājies, ka cilvēki dzīves un vēsture savējo notikumu plūdumu mēdz sadalīt lielākos vai mazākos laika nogriežņos – gadsimtos, desmitgadēs vai piecgadēs.
Kaut arī katrs gads ir nozīmīgs, iegājies, ka cilvēki dzīves un vēsture savējo notikumu plūdumu mēdz sadalīt lielākos vai mazākos laika nogriežņos – gadsimtos, desmitgadēs vai piecgadēs. Rīt apritēs piecpadsmitais gads, kopš 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tajā tika nosodīta PSRS okupācija 1940. gadā un piespiedu brīvprātīgā mūsu valsts inkorporācija padomju impērijā. Vienlaikus deklarācijā bija noteikts “… Latvijas Republikas valsts varas “de facto” atjaunošanai pārejas periods, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu”.
Līdz ar 1918. gada 18. novembri šis maija datums vienmēr būs aktuāls un atzīmēšanas vērts. Tā bija mūs visu uzdrīkstēšanās. Visgrūtāk savu uzdrīkstēšanos bija klaji paust tiem Augstākās Padomes deputātiem, kas balsoja par šo deklarāciju. Līdz Latvijas faktiskai neatkarībai bija jāpaiet vairāk nekā gadam. Tas bija likumsakarīgs iznākums, jo padomju impērija ira pa visām šuvēm. Mēs nebijām vienīgie, kas atdzima kā neatkarīga valsts. Zināmu lāča pakalpojumu sniedza arī PSRS pirmais un vienīgais prezidents Mihails Gorbačovs. Viņa sāktā “perestroika” tikai veicināja un padziļināja visai haotiski funkcionējošo sociālistisko tautsaimniecības plānošanu. Vairumam arī nebija pieņemams, ka pie varas Maskavā arvien klajāk mēģināja nokļūt konservatīvie spēki. Neapšaubāmi, rītdienas 4. maijs atšķiras no tā, kuru izdzīvojām pirms piecpadsmit gadiem. Ja šajā dienā ielās neplīvotu karogi, vai daudzi atcerētos šo dienu? Nav jau teikts, ka ielās būtu jāiziet sajūsminātu iedzīvotāju pūļiem. Drīzāk varētu jautāt, vai apzināmies, ka dzīvojam paši savā valstī. Daudzi teiks, ka līdz ar iestāšanos ES Latvija savu suverenitāti un pat identitāti zaudējusi. Drīzāk jājautā, vai tuvojamies pilngadībai, kas noteiks mūsu reālo spēku pastāvēt. Joprojām jūtams “jaunākā brāļa” sindroms un pieradums, ka pašu nepieciešamāko pienesīs klāt. Ik pa brīdim skan skumjā nopūta “ko nu es” un žēlošanās, ka līdz kaut kam lielākam nespēsim aizsniegties šā vai tā. Deviņdesmitā gada maijā šķita, ka līdz ar neatkarību pats no sevis nāks arī viss kārotais. Atskatoties uz atjaunotās neatkarības trešās piecgades beigām, joprojām jāsecina, ka vairumā gadījumu vēl joprojām neesam aptvēruši, ka mūsu vietā neviens cits neko nedarīs. Pierast strādāt ir pats grūtākais. Gan jāteic, ka zināma artava grēku par to jāuzņemas visus šo piecpadsmit gadus pie varas esošajai sabiedrības elitei. Bieži vien viņi ir rīkojušies kā bērni, kas, tikuši rotaļlietu bodē, nesas no vienas pie citas spožas mantiņas. Īpaši jāuzsver tie gadījumi, kad, nokļuvuši varas virsotnēs, viņi to izmantojuši un joprojām nelietīgi izmanto sava materiālā pašlabuma gūšanai. Kaut gan… viņi to dara, jo mēs atļaujam. Varbūt tam jāpieliek punkts?
