Pagājušā gada nogalē augstskola «Attīstība» sadarbībā ar Kriminoloģijas pētījumu centru veikusi pētījumu «Bērns uz ielas».
Pagājušā gada nogalē augstskola «Attīstība» sadarbībā ar Kriminoloģijas pētījumu centru veikusi pētījumu «Bērns uz ielas». Pamatmērķis bija analizēt parādību «ielas bērni» un noteikt sociālos faktorus, kas mudina bērnus par tādiem kļūt.
«Ielas bērns» ir jebkurš zēns vai meitene, kam iela ir galvenā socializācijas vieta un ierastā mājvieta. «Ielas bērni» lielā mērā ir arī Latvijas nesakārtoto likumu sekas.
Aptauja ļāva gūt «ielas bērna» sociālo portretu. To raksturo šādas galvenās iezīmes:
Tie biežāk ir zēni 9 15 gadu vecumā, kas savu lielāko dienas daļu pavada uz ielas, bet mājās pārnāk vēlu vakarā pārgulēt;
60 procentu šo bērnu nāk no nepilnām ģimenēm, un viņu vecāku vidū ir augsts bezdarba līmenis;
53 procentu «ielas bērnu» nāk no daudzbērnu ģimenēm;
lielākā daļa «ielas bērnu» (54 procenti) skolu apmeklē, bet tie, kas neapmeklē, galvenos cēloņus tam nosauc:
naudas trūkums ģimenē,
nepatika mācīties,
no skolas izslēgts sliktu sekmju dēļ.
Lielākajai bērnu daļai patīk ielas dzīve, un viņi īpaši nesūdzas par sabiedrības attieksmi pret viņiem. Līdzekļi galvenokārt tiek iegūti ubagojot, zogot, mazgājot mašīnas. Galvenos cēloņus dzīvei uz ielas bērni min:
naudas trūkums ģimenē (39%),
regulāri konflikti ģimenē (36%),
mājās jūtas vientuļi (25%).
Šie bērni ielas vidē redz risinājumu savām problēmām:
tā ir iespēja būt brīvam un neatkarīgam no vecākiem;
iespēja gūt daudz draugu;
iespēja nopelnīt un iegādāties ilgi kārotas lietas;
iespēja neapmeklēt skolu;
iespēja interesanti pavadīt brīvo laiku.
Laukos viens no faktoriem, kas sekmē bērnu nemācīšanos, ir sarežgījumi ar satiksmi. Skolu pārsvarā neapmeklē bērni invalīdi, īpaši, ja vecāki tajā nav ieinteresēti. Arī mācīšanos mājās laukos ne vienmēr var nodrošināt. Joprojām trūkst precīzas skolas vecuma bērnu uzskaites sistēmas valsts līmenī.
Uz pētījumu bāzes tika izstrādāta iejaukšanās stratēģija, kas attiecas uz valsts, pašvaldību un ģimeni. Svarīgi ir izveidot servisa sistēmu, lai galvenais šo pakalpojumu mērķis būtu orientēts uz darbu ar ģimenēm un bērniem viņu mājās. Lai uzlabotu bērnu sociālo stāvokli, galvenokārt jāstrādā šādās galvenajās jomās:
sociāli ekonomisko dzīves apstākļu uzlabošana;
ģimenes un bērnu sociālās labklājības uzlabošana;
likumdošanas, tiesu sistēmas, tiesībaizsardzības institūciju pilnveidošana.
