Pieminot Otrā pasaules kara upurus, man atmiņā ir jau aizsaulē aizgājušā onkuļa bēninieka Ērika Saujas stāsts. Kara gados viņš nokļuva tā sauktajā Salaspils koncentrācijas nometnē.
Pieminot Otrā pasaules kara upurus, man atmiņā ir jau aizsaulē aizgājušā onkuļa bēninieka Ērika Saujas stāsts. Kara gados viņš nokļuva tā sauktajā Salaspils koncentrācijas nometnē.
Salaspils nometni apsargāja lielākoties latvieši. Vislabāk ieslodzītajiem klājās tad, kad sardzē stāvēja frontē nomainītie leģionāri. Viņi ļāva ieslodzīto tuviniekiem pienest pārtiku un bija cilvēcīgāki par tā sauktajiem Arāja komandas zēniem (viņi bija bēdīgi slaveni ar piedalīšanos ebreju un čigānu nogalināšanā – aut.). Nometnē runāja, ka viens no Viktora Arāja komandētās vienības puišiem, kādas Latvijas laikā augsti situētas ģimenes, ieskatījās it kā zemāku ļaužu meitenē. Kā tas jauniem cilvēkiem gadās, pārītim bija gaidāms bērns. Tēvs nu teicis dēlam: “Nav mūsu partija. Precēties nevajag.”
Māte ar meitu izmisumā. Tad kāds tuvinieks ieteicis aiziet aprunāties ar puiša komandieri Arāju. Abas sievietes aizgājušas uz štābu. Arājs viņas pieņēmis, uzklausījis un teicis: “Būs nokārtots!”
Komandieris izsaucis pagļēvo mīlnieku pie sevis, nobāris un devis padomu: “Raksti ziņojumu, ka gribi uz fronti! Tad tu būsi varonis un visas tās sieviešu lietas aizmirsīsies.”
Puisis tiešām turpat kabinetā uzrakstījis ziņojumu, un viņu aizsūtīja uz austrumiem. Meitene, nespēdama pārciest dvēseles mokas, noslīcinājās Juglas ezerā. Arī Ēriks bijis klāt pie meklēšanas. Otrā dienā slīkonis atrasts. Pēc trim nedēļām no frontes atgriezies puisis. Smagi ievainots – bez abām kājām. Nu līgava būtu laba, bet tās vairs nav.
