Kas latviešiem ir Otrā pasaules kara varonis? Vai tas, kurš nokļuvis svešā armijā, sagūstījis vai nogalinājis vairāk ienaidnieku?
Kas latviešiem ir Otrā pasaules kara varonis? Vai tas, kurš nokļuvis svešā armijā, sagūstījis vai nogalinājis vairāk ienaidnieku? Ceļoties tautas pašapziņai, liekas, arvien lielāku ievērību gūst tie priekšteči, kas spējuši kara šausmās izglābt gan sevi, gan otru cilvēku. Galu galā loģika ir vienkārša: ja no kara nebūtu pārnācis mans tēvs, nebūtu arī manis.
Esmu pierakstījis un turpinu krāt stāstus no karu pārdzīvojušiem cilvēkiem, kuriem nav bijis ne mazākā iemesla kaut ko izpušķot vai pārspīlēt. Šis stāsts tapis, pamatojoties uz kara atmiņu stāstījumu, kas ierakstīts kasetē, ko neklātienē saņēmu no trimdinieka Alfrēda Lejiņa. Kara laikā viņš epizodiski bijis Jelgavā, kur ārstējies slimnīcā, taču pats nāk no Augšzemgales. Lielāko daļu darba mūža A.Lejiņš strādājis par inženieri Čikāgā, kur, meitas aprūpēts, dzīvo arī patlaban. Viņa stāstījumu citēšu tuvu tekstam.
“Labvakar! Ir 2004. gada 2. oktobris. Ar jums runā Alfrēds vai, kā draugi mani sauc, Fredis Lejiņš. Esmu dzimis Latvijā, Saukā un dzīvoju Amerikā, Čikāgas priekšpilsētā, ko sauc par Vuddeili. Dzīve mani mētājusi dažādās vietās, bet tas nav tas iemesls, kāpēc es šovakar gribu ar jums runāt.
Gribu pateikt mīļu, dziļu izjustu, patiesu paldies dakterim Kļaviņam. Kara laikā dienēju vācu armijā (nevis šodien slavinātajā latviešu leģionā) sapieru bataljonā. Mūsu dzīve tolaik daudz neatšķīrās no pārējo vācu armijas karavīru dzīves.
1944. gada novembrī biju iekūlies Liepājā izvietotajā veselības rotā, kur pēc ārstēšanās slimnīcā uzlaboja veselību latviešu puiši, kas dienēja vācu daļās. Tur arī strādāja dakteris Kļaviņš. Nokļūstot veselības rotā, man gadījās satikt kādu miera laika paziņu – Jāni Liepu.
Vācu armijā bija paradums reizi mēnesī iedot saviem zaldātiņiem pārtikas papilddevu “marka tender”, kas parasti sastāvēja no pudeles šņabja vai vīna un vienas kartona pakas ar cigaretēm. Karš gāja uz beigām, un vīns bija tāds, kāds tas bija. Tā, sēžot uz ķeblīšiem, mēs ar Jāni “funktierējām”, ko tagad ar savām divām vīna pudelēm iesāksim. Sarunājām, ka šajā drēgnajā vēla rudens vakarā aiziesim pie daktera, kuru bijām vairākkārt savā veselības rotā redzējuši. Tā arī izdarījām. Viņš ar sievu dzīvoja atsevišķā dzīvoklītī Karaostā. Sieva viņam bija medmāsa. Abi ļoti patīkami jauni cilvēki. Daktera sieva sagādāja kaut kādas maizītes (nekā daudz jau toreiz nebija), un mēs visi četri pavadījām ļoti skaistu vakaru. Sarunās atklājās, ka dakteris Kļaviņš uz divām nedēļām bija atstāts par vācu armijas uzticības ārstu, kura lēmumus ņem vērā pat Kurzemes frontes komandieris. Kļaviņa priekšnieks vācietis bija aizsaukts atpakaļ uz Vāciju, jo ģimenei bija kaut kādas bēres. Runājot tālāk, izrādījās, ka mūsu dakteris bija izokšķerējis, ka Vācijā pastāv likums, ka armijā var dienēt tikai tie, kas ir kaujasspējīgi. Tie, kas nav kaujasspējīgi, bija iesaistāmi kara rūpniecībā. Šis likums gan attiecās tikai uz ārzemniekiem. Tā pļāpājām, pļāpājām, līdz dakteris teica: “Zināt, puiši, izskatās, ka es jums daudz ko varēšu palīdzēt.”
Atgriezušies kazarmās, Kļaviņa teiktajam nepievērsām ne mazāko uzmanību. Taču negaidīti pēc pāris dienām veselības rotā tika organizēta lielā komisija. To vadīja dakteris Kļaviņš, visi pārējie komisijas locekļi bija vācieši. Un droši vien mēs ar Liepu tikai divi sapratām, kas tad īsti notika. Dakteris visai rotai, ap piecdesmit vīriem, bija atradis grūti nosakāmas un ilgi ārstējamas vainas. Tā gandrīz vai visi pēc kārtas tika atzīti ne vairs par kaujasspējīgiem, bet gan tikai par darbaspējīgiem. Protams, es vēl aizvien biju skeptisks. Taču pēc pāris dienām mums tiešām paziņoja, ka tiksim no armijas atbrīvoti un iesaistīti vācu kara saimniecībā. Tā pēc pāris nedēļām devāmies ar kuģi uz Vāciju, kur nonācām Grēnfenvēras atlaišanas nometnē. Tur vēl pēc pāris nedēļām ar militāru godu, tiešām, pasvītroju, ar militāru godu, tikām atlaisti no vācu armijas.
Demobilizējoties katrs varēja izvēlēties, vai saņemt divus uzvalkus vai vienu un armijas parādes uniformu ar augsto cepuri. Neesmu jau dikti gaišs un nezinu, kāda velna pēc es izvēlējos otro variantu. Parādes uniformu ar augsto cepuri tā arī nekad neuzvilku. Karš ātri beidzās, un tāda manta vairs nebija nekāds lepnums.
Pēc Grēnfenvēras atlaišanas nometnes tiku norīkots darbā nelielā zemnieku saimniecībā. Tajā laikā, kad Vāciju nežēlīgi bumboja visi, kas tika tai klāt, es dzīvoju laukos. Biju ne tikai labi paēdis, bet arī bez utīm. Tajā reizē, kad cauru nakti pāri mājai lidoja bumbvedēji, kas noslaucīja no zemes virsas Drēzdeni, gultā apgriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.
Mana sapieru bataljona puiši kara beigās palika Kurzemē. Pēc kapitulācijas viņi tika Sibīrijā. Septiņdesmitajos gados gadījās dažus no viņiem satikt. Tie bija kā cilvēku ēnas – bez zobiem, ar stipri iedragātu veselību.
Es domāju, ka dakterim Kļaviņam no latviešiem pienāktos kāda goda zīme, jo viņš apmēram piecdesmit latviešu vīriem un puišiem noteikti izglābis dzīvību, kas kara laikā gan ir ļoti stiepjams jēdziens. Nevienā trimdas avīzē neesmu redzējis neviena rakstu galiņa, kas pieminēto šo manis izstāstīto gadījumu. Un par to sāp sirds. Skaidrs, ja vācieši būtu dabūjuši zināt patiesību, Kļaviņš noteikti tiktu iznīcināts vai ievietots koncentrācijas nometnē. Par sevi varu vēl piebilst, ka drīz pēc tam, kad krievi ienāca Latvijā, sarkanajā armijā iesauca manu brāli. Iedomājos, kā jutās mans tēvs un māte, zinot, ka katrs dēls ir savā frontes pusē.
Daudz gadu pagājis, man ir sirma galva un atmiņa kļuvusi stipri bojāta. Taču es vēl dažus puišus no tās veselības rotas atceros: Ēriks Ruciņš, Ēriks Ekšs, Pēteris Jānis Ročāns.
Negribu daudz runāt. Teikšu arlabvakaru un lai Dieviņš jums palīdz!”
