Vēl vismaz līdz maija vidum Jelgavas Mākslas skolā skatāma gleznotājas Aijas Jurjānes darbu izstāde – pirmspēdējā šajā sezonā. To noslēgs skolas nobeiguma darbu skate.
Vēl vismaz līdz maija vidum Jelgavas Mākslas skolā skatāma gleznotājas Aijas Jurjānes darbu izstāde – pirmspēdējā šajā sezonā. To noslēgs skolas nobeiguma darbu skate.
“Ar krāsu es rīkojos, kā man patīk; mani sižeti tur mani robežās,” šāds A.Jurjānes izteikums lasāms izstādes anotācijā.
Tas ir krietni vien maldinošs. Varētu likties, ka gleznotāja šķaidās krāsām, nerēķinoties ne ar ko, nerunājot par realitāti. Tā gluži nav.
Patiesi, māksliniece necenšas savos darbos rādīt krāsu smalkākās nianses, viņu maz interesē materialitāte, vieliskums. Arī telpas sajūtas visbiežāk pietrūkst. Gleznas virsmu klāj aktīvi, dekoratīvi krāslaukumi, kas dod dzīvespriecīgu, vitālu iespaidu.
Līdzās krāsai A.Jurjānei svarīgs ir sižets, stāstījums. Parasti tas saistāms ar viņu pašu, viņas tuviniekiem, draugiem, viņas piedzīvoto un pārdomāto. Tādējādi gleznotāja tēlo pavisam reālu pasauli, notikumus un cilvēkus, taču tajā pašā laikā nestāsta, cik dzīve ir drausmīga, kādos bēdīgos apstākļos viņai vai mums jādzīvo. Viņa arīdzan neseko modernajai laikmetīgajai mākslai, kas nepārtraukti mūs cenšas iemīt putekļos, nesēj negatīvas emocijas.
Šajā ziņā A.Jurjāne ir pavisam nemoderna. Viņa ik darbā rāda, cik apbrīnojami skaistā, neatkārtojamā, bagātīgā pasaulē mēs mītam, cik svarīgi notikumi ar mums atgadās, tikai mēs neaptveram to vērtību. Viņas interpretācijā šie notikumi iegūst mītisku nozīmi.
Bez šaubām, arī viņas dzīvē notiek kas dramatisks, piemēram, salauž kāju, taču māksliniece arī tad nezaudē optimismu un spēj paskatīties uz to no jocīgās puses.
Vēl viena būtiska A.Jurjānes darbu īpatnība – viņa uz visu noraugās ar smaidu un ironiju. Māksliniece ar jauku smaidu stāsta par sevi un ģimeni. Taču tas nenozīmē, ka viņa izceltu savu un savējo izmeklētību, sevišķumu. Nē, viņa runā, ka tā notiek ikvienā dzīvē, tā tam būtu jābūt. Dzīve ir skaista un nozīmīga ar to, ka māte rūpējas par bērniem, ka tēvs apbrīno meitas un bērni dievina vecākus. Ģimenes tēma A.Jurjānes daiļradē, kā šķiet, ir būtiskākā, kurā pašam sīkākajam atgadījumam viņa prot piešķirt lielu ētisku vērtību.
Jāpiebilst, ka gleznotājai piemīt izcilas portretistes dotības. Tēlojot sevi, vīru gleznotāju Juri Jurjānu, meitas, pazīstamas personības, piemēram, profesoru Induli Zariņu, Imantu Ziedoni vai Regīnu Razumu, viņa ar pāris otas vilcieniem tēliem piedod portretisko līdzību, modeļu īpatnās auguma aprises un raksturu, nebaidoties paironizēt par sevi un citiem.
Mākslinieces darbi ir izcila parādība mūsu glezniecībā, kas vēl nav līdz galam novērtēta. Tiesa, pirms dažiem gadiem viņa saņēma Unibankas sponsorēto godalgu “Gada glezna”. Tas ir saprotams – māksliniece strādā godīgi, ar lielu pietāti pret glezniecību, pret cilvēku, pret sevi, ar dūrēm necirzdama sev ceļu. Māksla viņai nav bizness, skandāls, zelta bedre. Tā A.Jurjānei ir kaut kas ētiski tīrs un svēts, pret ko jāizturas ar lielu cieņu.
