Ikonas glezniecības process ir atklāsmes daļa. Tas nav tas pats, kas «nogleznot nost» savas labās vai sliktās emocijas.
Ikonas glezniecības process ir atklāsmes daļa. Tas nav tas pats, kas “nogleznot nost” savas labās vai sliktās emocijas. Tā nav saruna tikai ar sevi, savu laiku. Atklāsies vai neatklāsies šajā sarunā abas puses? No atbildes bieži vien atkarīga ikonas vērtība.
Dzirdēts, ka ikonas dziedina, to tuvumā notiekot brīnumi. Ne jau krāsvielas, gleznošanas tehnika šīs svētbildes mistificē – tā ir Dieva noslēpuma klātbūtne mākslā. To atklāj tikai tie, kas spēj atvērties citai pieredzei. 15. gadusimtenī dzīvojušā krievu ikonu meistara Andreja Rubļova mākslas – pielūgsmes vērtība neesot bijusi pērkama. To varēja apmainīt – par vienu ikonu dodot tik daudz kilogramu zelta, cik svērusi bilde.
“Par ikonām daudz nerunā, tās piedzīvo,” sarunas sākumā “robežas nosprauda” mākslas zinātņu maģistre, teoloģijas zinātņu bakalaure, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes kristīgās mākslas stundu lektore izdevniecības “Zvaigzne” grāmatu ilustratore Ieva Grantiņa, kas pagaidām uzgleznojusi arī septiņas ikonas.
Ar ikonu jāveido saruna
Par ikonu katram var būt savs stāsts. Simboli atdzīvojas tikai tad, ja cilvēks mēģina tajos dzīvot. Viens stāsts par ikonu ir klostera māsai, kas strādā Latvijas Kristīgajā akadēmijā, mācot studentus gleznot, cits – vienkāršai mūķenei, kas bauda ikonas klātesamību. Savs stāsts par to ir arī I.Grantiņai.
“Ikonas glezniecībai ir savs kanons, ko nepārkāpj. Ikona vienmēr tiek gleznota pēc parauga. Kāpēc? Neviens nevar atbildēt. Boriss Bērziņš teicis, ka “māksla piedzimst no mākslas”. Māksla nerodas, ja tu, iedvesmas mudināts, vienkārši sāc kaut ko zīmēt. Māksla ir turpinājums mākslai,” saka Ieva.
Ikonu glezniecībā jāstrādā tikpat sistemātiski, cik akadēmiskajā gleznošanā, jāpilnveido tehnika. Kaut arī formāli to var raksturot kā glezniecības stilu, kas izpildīts simboliskā reālisma manierē, nepietiek tikai ar mākslinieciskiem dotumiem, labu krāsu izjūtu, gleznotāja statusu. Ikona tam nepadodas. Ir vajadzīgs aicinājums. Bez tā nekas nevar sanākt, tāpat kā nopietni neiznāks arī ar “aicinājumu” vien. Ar ikonu jāveido saruna. Tā ir svētbildes forma, kas visprecīzāk pielāgota lūgšanas gaisotnei. Iespējami lakoniska, evaņģēlija kanona ietvaros. Katram cilvēkam ir sava ikona. Katra tā uzgleznota citā līmenī atbilstoši gleznotāja garīgās dzīves pakāpei. Gleznošanas procesā notiek intuitīva ikonas atklāšana. Glezniecības process ir atklāsmes daļa. Iespējams, ka ikonu gleznotājs nevar atklāt ikonas “sirdi”. Tas ir ļoti saistīts ar meistara garīgo situāciju. Piemēram, var būt tāds periods, ka nav iespējams uzzīmēt Kristus seju. Tā neatklājas.
Jēgu saprot vēlāk
Ikonas mērķis ir, lai cilvēka vārdi atbalsotos cilvēka jūtās. Iemācīties to labi uzgleznot nozīmē pacietīgi strādāt un tikpat pacietīgi gaidīt savu laiku. Ievas ikonu gleznošanas skolotāja garīgā Tēva Andreja vārdi ir pretrunā B.Bērziņa teiktajam. Viņš uzskata, ka iemācīties gleznot ikonu varot ikviens, ja vien vēlas un ir uz to aicināts. Ikonas vienmēr glezno pēc parauga. Sākumā cilvēkā notiek tāda kā sacelšanās, šķiet, ka forma tiek uzspiesta. Atkārtot ļoti grūti. Jāglezno no rīta līdz vakaram. Jēgu saprot vēlāk. Kad formā sāc iedzīvoties kā brīvībā. “Ir jāpieturas pie simbolu un kompozīcijas kanona, bet stils, kādā to veikt, varētu būt interpretācija,” domā māksliniece. Oriģinālais, atšķirīgais ir ieslēpts autora izpratnē, rokrakstā. Ikonu glezniecībā jāievēro krāsu kanons. Zelts simbolizē Dieva klātbūtnes gaismu. Tāpēc ikonās neglezno zilas debesis ar mākonīšiem. Debesīm ir zeltīta nokrāsa. Zeltītais tradicionāli ir fonā un rotājumos. Zilais atspoguļo dievišķo. Tā ir debesu krāsa. To parasti izmanto tikai Kristus apmetnī un pavisam nedaudz Marijas tērpā. Tumši sarkanais, purpurs, simbolizē asinis, cilvēka dzīvību uz zemes. Tā ir arī karaļu krāsa, varas simbols. Krāsas drīkst mainīt atbilstoši simbolu nozīmei. Cilvēka ķermenis ir brūns. Tas salīdzināts ar zemi – nes augļus, dzimst, mirst. Ikonām nevar noteikt acu krāsu. Tā ir tumšākā vieta, bet ar zelta stīgu, kas simbolizē dziļumu. Cilvēkam nav jāaug plašāk, bet dziļāk. Ar smalku otas vilcienu acij caurvij dzidrumu, ar domu, ka īstā gaisma nāk no dvēseles dzīlēm. “Īstās ikonas vienmēr uz mums skatās. Ikonām nav jābūt vienādām, bet līdzīgām. Ikona – tas ir ekumenisms, tas ir evaņģēlijs visiem saprotamā valodā. Ikonas tulks ir katra cilvēka garīgā pasaule. Viena lieta ir secīgi uzzināt par ikonām, bet otra – pašam cilvēkam sastapties ar savu ikonu,” stāsta Ieva.
“Esmu uzgleznojusi septiņas ikonas. Tas prasa laiku, sagatavošanos,” viņa atzīst. Pirmā ikona, ko darinājusi, atrodas Zviedrijā. “Kāds puisis, uzzinājis, ka esmu mācījusies šo mākslu, palūdza uzgleznot. Bija grūti, bet mājā bija laba bibliotēka ar mākslas grāmatām. Atradu pirmparaugu, kas mani uzrunāja.” Cilvēks bijis pārsteigts, kad kā savējo saņēmis Ievas gleznoto bildi. “Toreiz es nezināju, kas tā par ikonu. Tā mani vienkārši uzrunāja – melnbalta, neliela. Vēlāk izrādījās, ka tā ir Tihvinas Dievmāte. Kad to pasniedzu pasūtītājam, atklājās, ka ar šīs ikonas klātesamību krievu karaspēks sakāvis zviedrus.” Vai zviedram tas bija sakāves simbola dāvinājums? Ikonu gleznotāja ir pretējās domās – tas ir uzvaras simbols arī zviedram.
Joprojām mācekles statusā
I.Grantiņas ceļš pie ikonas bija vienkāršs. Kā vienmēr, kad īstās lietas notiek īstajā laikā. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā viņa nojautusi kādu nepilnību, proti, neizprotot kristīgo tradīciju, evaņģēliju un tā attīstības vēsturi, nevar izprast kristīgo mākslu. Tāpēc nolēmusi studēt teoloģiju Latvijas Universitātē. Taču lekciju ievirze bija citāda, nekā cerēts. Garīgas krīzes rezultātā viņa nokļuvusi Tezē. Tur Ievas acis sastapušās ar Vladimiras Dievmātes acīm. Viņa sapratusi, ka garīgo krīzi varētu pārvarēt, mācoties gleznot ikonas. Atgriezusies mājās, ilgojusies kādas vēl neizbaudītas mākslas un garīgās dzīves kombinācijas. Ilgas drīz iemiesojušās realitātē. Viņa nonākusi Višķos pie Tēva Andreja, kas ap sevi pulcinājis māksliniekus, kam interesē ikonu glezniecība. Tur Ieva nonāca mācekles statusā – vajadzēja palīdzēt visā, kas mājās notiek. Kopā ar citiem apgleznojusi baznīcas sienas un pamazām tuvojusies ikonas noslēpumam. Tēva Andreja vadībā iejutusies pareizticīgo liturģijā, jo katru vakaru notikušas stundu lūgšanas ar slāvu dziedājumiem.
“Pie mums ikonas citu konfesiju baznīcās gandrīz nav. Tomēr citur Eiropā tās var sastapt gan katoļu, gan protestantu baznīcās. Eiropā par šo svētbilžu veidu sāka interesēties pirms piecdesmit sešdesmit gadiem. Domāju, tām varētu būt liela nozīme kristiešu apvienošanai lūgšanā. Ne velti Tezē kopiena izvēlējusies ikonu klātesamību,” domā māksliniece.
“Tu zīmē ikonu, bet nesanāk. Pienāk Ieva un saka: “Nav tā, kā vajag, bet ir noskaņa. Nepamet, sāc šo pašu no jauna…”” – šie vārdi pieder radošo domu un darbu centra “Svētelis” vadītājai Ingrīdai Lisovskai.
Ar I.Grantiņu kopā mācīties zīmēt ikonas var arī Jelgavā. Nepieciešama neliela mākslinieciska un garīgās dzīves pieredze. Pieteikties var pie I.Lisovskas.
Grieķiski “eikōn” nozīmē attēls. Dievišķās godības attēls cilvēkam iespējamā interpretācijā.
