Platones pagasta Dārziņos esam jau viesojušies. Tur dzīvo ļaudis, kas pazīstami ar sētu, tās apkārtni – ziedošu un sakoptu. Citā reizē televīzijas ļaudis saredz ģimeni īpaši latvisku.
Platones pagasta Dārziņos esam jau viesojušies. Tur dzīvo ļaudis, kas pazīstami ar sētu, tās apkārtni – ziedošu un sakoptu. Citā reizē televīzijas ļaudis saredz ģimeni īpaši latvisku. Šoreiz runājāmies ar Indru. Gribējām par mātišķo, bet saruna aizveda mūs daudz tālāk…
Indras ģimenei ir zīmīgs uzvārds – Prieciņi. Jānis Prieciņš, Mārtiņš Prieciņš un Līga Prieciņa. Nu jau lieli, jo neticami ātri vecākajam pienācis 21. Viņa nedaudz skumīgi joko, ka ar to prieku tā esot, kā esot. Cik pašu optimisms un prāts uz jokiem nesas, ar nebeidzamajiem lauku darbiem ņemoties, tik ir. Dārziņu saime gan ir lielāka. Indras vecāki Jānis un Valda, brālis Artis.
Saimniekošana
Indra Dārziņos esot lielākā darbu organizatore. LLU Ekonomikas fakultāti beigusi, viņa tomēr nolēma sevi veltīt dzimtas zemei. Kopā ap 40 hektāru. Šī mīlestība esot no vectēva pārmantota. Dārzeņu un puķu stādi ir Indras darbs un aizraušanās. Pieredze liela, bet saimniece uzskata, ka tā jāpabalsta ar zināšanām. Tad – mācoties dārzkopju kursos, tad – apgūstot floristiku, bet pašlaik – neklātienē studējot parku un dārzu ierīkošanu Bulduros.
“Kā nekā ar ES ir darīšana. Projekti, plānošana, naudas lietas. Žēl, ka daudzi lauku ļaudis neprot paņemt, jo to, par ko Eiropa maksā, katrs kārtīgs zemnieks jau dara gadu no gada. Man kā ekonomistei projektu rakstīšana padodas vieglāk. Daudziem lauku ļaudīm tas sagādā galvassāpes. Kur nu vēl projekta izbīdīšana. Nervus prasa lielus. Nezinu, varbūt tikai pie mums tie ierēdņi tādi… īpaši piekasīgi. Piemēram, saņēmu atbalstu no ES kā daļēji naturālā saimniecība. Man paprasa pamatojumu, kādiem nolūkiem nepieciešams dators. Nu jocīgi cilvēki! Tagad jau Eiropai vajag pavadzīmes ar datoru noformēt. Ne es stādus piedāvāt varu, ne apskatīties, kas jauns šajā jomā. Brālis aizbrauc un prasa: “Kā tad jūs, kundzīt, strādājat un dokumentāciju noformējat? Un tādas precizēšanas “cedeles” nāk kādas piecas reizes – katrā jāpaskaidro kas jauns.” Saimniecībā pašlaik lielākos rūpestus sagādājis vēlais pavasaris. Stādi siltumnīcā, tā naktīs jākurina. Tad nu kurināšanas darbiem tiekot sastādīts slīdošais grafiks.
Bērni
Ar vīru Agri Indra vienā klasē mācījusies. Visi trīs bērni Prieciņiem ir mīlestībā plānoti. Viegli gan nav gājis. Ar katru jau piedzimstot ķibele gadījusies. Dēli pasaulē priekšlaikus nākuši. Jaunākā Līga – ar nabas saiti ap kaklu. “Dieviņš un mediķi man pie visiem trim stāvējuši cieši klāt. Ar tagadējo prātu es to citādi uztvertu, bet tad – jaunībā – daudz vieglāk par visu domāju. Protams, tas viss bērnu veselību ietekmēja, tikai tad to vēl nezināju. Ko nozīmē vienai lauku sievai gaidīt bērnu? Opītis strādā, vīrs strādā. Veļa jāmazgā, jākar. Visu vasaru strādāju, ražu vācu, dobes uzraku. Tagad neko tādu nedarītu. Arī Līgai gaidībās neļautu zemi rakt. Kaut gan sēdēt un baroties arī nav prāta darbs. Toreiz bija citi laiki – 89. gads, krīze. Smagi.”
Ar mācībām zēniem klājies visādi. Toties tagad apķēruši, ka bez izglītības nekur. Gan Jānis, gan Mārtiņš mācās neklātienē. Līga – Valsts ģimnāzijas ķīmijas un bioloģijas novirziena klasē. Pļavas patīkot, pat projekts par šo tēmu uzrakstīts. Indra stāsta, ka bērnu izglītošana viņai nes lielāko gandarījumu.
“Neteikšu, ka audzināt bijis grūti. Lauku bērniem ir viens labums – viņi savā ziņā ir izolēti no pilsētas dzīves tumšās puses. Kamēr mazi bija, nevienu lamu vārdu nepazina. Tiklīdz tika līdz pilsētai, tad nu sākās. Jau bērnudārzā rupjības iespējams saklausīties. Atceros pirms kādiem gadiem brāļi sastrīdas, un viens no viņiem klāj vaļā visu, kas sākas ar p. Kad spēcīgo vārdu krājums beidzas, Mārtiņš dusmās uz brāli dveš: “Tu, tu… pesimists tāds!”
Indra pārliecināta, ka labs audzinātājs ir darbs. Pati pie darba radināta, arī no bērniem to allaž prasījusi. “Bērniem nekad neesmu uzspiedusi izvēli. Nevienu zemei negribu piesaistīt ar varu. Citādi ir ar darbiem, kas jāpadara. Katram ir sava attieksme pret tiem. Mārtiņam visi darbi iet no rokas. Kad sarunāts, viņš ātri visu izdarīs, garumā nevilks. Jānis savukārt visu padara kārtīgi. Līgai ir “zaļie pirkstiņi”. Es smejos, ka viņai arī slotas kāts apsakņosies. Ko viņa dala, sēj un sprauž, viss aug. Protams, ka es būtu priecīga, ja viņi izlemtu saimniekot Dārziņos, bet uzspiest to noteikti negrasos. Zemes ir gana – katrs savu māju var uzcelt, bet strādāt – kaut vai Rīgā. Iespēju ir daudz.
Citādi audzina arī dzīve laukos – varbūt vairāk labestības, atklātības un mazāk – viltības. Vienmēr esmu centusies bērnos audzināt patstāvību. Tādu brokastu maizīšu smērēšanu esmu aizmirsusi jau sen. Viņiem taču ir jādzīvo! Nevar mamma visu laiku stāvēt klāt. Iedomājies, ja es viņiem visu laiku tās maizītes smērētu! Nākamajai vedeklai tad būtu vakars! Brīnos par tām sievām, kas strādā mēli izkārušas, plus no visām piena un lopu naudām atver vīram kontu bankā, jo, lūk, “viņš ir manu bērnu tēvs”. Bet tēvs dzīvo dzerdams. Es to nekad nedarītu. Man ir pašlepnums, un latiņa laikam augstāk pacelta. Savā laikā mans tēvs, lai brālis nedarītu muļķības, ar viņu sāka skriet maratonu. Nu tad es ar Jāni apmeklēju floristu kursus, ar bērniem piedalījos radošos un erudīcijas konkursos. Nu jau dullajam vecumam esam garām.”
Tētis
Par vīru Agri Indrai runāt smagi. Jau piektais gads, kopš viņu pievarēja ļauna slimība. Pēkšņi. “Lai gan gadu pirms tā bijām šķīrušies, attiecības spējām saglabāt draudzīgas. Domāju, ka vīra aiziešana no ģimenes bija saistīta ar depresiju. Grūts laiks, vienā mirklī naudas nebija, toties darba – pilnas rokas. Bērnus vajadzēja vest uz skolu, dziedāt, dejot. Lauku dzīve viņam šķita bezperspektīva. Viņš aizgāja no laukiem, no ģimenes, bet pēc gada – no dzīves. Varbūt gads viņam bija vajadzīgs, lai padzīvotu sev. Agris bija labs cilvēks, mīlēja bērnus, bet vienkārši salūza. Mums visiem tas bija smags trieciens. Nezināju, kā bērniem pateikt. Bija jātiek arī ar sevi galā. Gāju pie psihologa. Jau iepriekš – lai sagatavotos. Zīmēju. Nav tiesa, ka psihologs ir cilvēks, kas vardarbīgi lien dvēselē. Viņš dod iespēju uz sevi paskatīties no malas. Ar bērniem visu laiku runāju. Gatavoju. Mārtiņš mums ir visemocionālākais. Pēc vectētiņa bērēm sāka valodu raustīt. Nezinājām, kā viņam pateikt par tēti. Stāstījām, ka viņš, tāpat kā visi cilvēki, debesīs pārvērtīsies par zvaigznīti. Vienā mirklī Mārtiņš iziet ārā, viens, došoties uz mežu. Laiks ir apmācies, un zēns – izmisumā: “Bet nav, nav tās zvaigznītes!” Uz to bija sāpīgi noraudzīties.”
Lai novērstu uzmanību, sāku skubināt bērnus piedalīties konkursos. Bija spilvenu konkurss. Visa ģimene iesaistījās. Mārtiņš adīja, Līga tamborēja, Jānis vēl kaut ko meistaroja.”
Dziedāšana
Dārziņos dziedāšana vienmēr bijusi godā. Indra kādu laiku dziedāja “Skalos”. Šogad pirmo gadu – korī “Zemgale” Mārtiņš dzied Annas baznīcas korī, Līga – “Skalos”. “Dziedāšanas kāre tāpat kā mīlestība pret zemi esot iedzimta. Indras vecmāmiņa bija liela dziedātāja. To savā laikā Gaujienā atzinis arī Jāzeps Vītols. “Konservatorijā mācīties gan viņai neiznāca. Darbs, vīrs, bērni. Lai gan balss bija brīnumaina. Vecāmāte daudz dziedāja man. Es saviem bērniem tāpat. Arī kad gaidīju. Gaidot Mārtiņu, dziedāju Alūksnē sieviešu ansamblī. Ar Līgu – dziedāt mācīju puikām. Varbūt tāpēc māsa ātrāk sāka dziedāt nekā runāt. Tagad viņa muzicē arī “Jundas” zvanu orķestrī. Skaisti!
Jāatzīst, ka lauku bērni pilsētas skolā tiek nedaudz atstumti. Tam ir arī labās puses – viņus nepavedina. Lai gan vienmēr esmu teikusi: “Tu esi labāks par citu, jo tu strādā un bezjēdzīgi nevazājies apkārt. Ar to, ka tu dziedi, iepriecini citus. Brauc uz teātri. Ar to tu esi labāks! Ar sirdi!
Protams, ka bez tēta grūti. Opītis jau ir gados, bet jāpamāca to naglu iesist, citus vīrieša darbus ierādīt. Omīte mums ir uzticības persona. Arī brālis Artis ir liels atbalsts.”
Atpūta
Kad bērni bija paaugušies, Indra stingri nolēma atlicināt laiku sev. Kursi, mācības, pirmais ceļojums uz ārzemēm. Tad braucieni ar kori.
Indrai atpūta ir viņas puķes. Arī opītis tirgū vēro, kādas tad vēl nav Dārziņos sastopamas.
“Vajag kaut ko darīt sirdij. Dzirdēju jauku atziņu, kāpēc Latvijā tik daudzi dziedot koros. Tāpēc, lai izlādētu negatīvo enerģiju, kas sakrājusies, pārdzīvojot iekšēji. Katram jābūt savam vaļaspriekam. Kad ir grūti, kaut kas jādara. Piemēram, pušķus var taisīt. Žēl, ka grāmatu lasīšanai maz laika atliek. Kā nu es tā pie galda sēdēšu un lasīšu, bet gultā – miegs klāt! Un ja vēl izdodas uz teātri vai koncertu aizdoties! Tas ceļ pašapziņu!
Svarīgākais
Ne mirkli nenožēloju, ka visu laiku esmu bijusi kopā ar bērniem, viņu priekos un neveiksmēs. Varēju iet strādāt specialitātē, bet tad neredzētu pašu jaukāko. Mājās tu redzi, kā bērns aug, kā uzdod tos muļķīgos un jaukos jautājumus. Kas par loģiku! Atceros, kad Līga bija pavisam maziņa, arī Mārtiņam biksēs vēl gadījās slapjums. Jānis viņam saka: “Čurā, čurā biksēs! Nopūs tev kaut kas, nokritīs, tad varēsi čurāt caur dibenu – tāpat kā māsa.”
Mūsdienās vecāki tik daudz zaudē! Visu dienu ir projām. Protams, var algot aukli, kas uz pulciņiem izvadā, bet iedomājies, tu pati ej ar savu bērnu pie rokas! Ej pa ielu, nevis iesēdini glaunā mašīnā. Stāsti, ka tas ir kaķītis, bet tā tante klibo, jo viņai sāp kājiņa, bet tai tantei ir liels puncis, jo viņa gaida bērniņu. Tas ir tik svarīgi!”
Indra jūt, ja dzīve dotu iespēju satikt cilvēku tuvu sirdij, labprāt māmiņas misiju pildītu vēlreiz. Tāda ir viņas sūtība.
