Zemes māt! Atver plaukstas šajā dienā un saņem karā kautās dvēseles, kas vēl maldās. Lestenes zeme, asinīm slacītā, pieņem zem savas krusta zīmes.
Zemes māt! Atver plaukstas šajā dienā un saņem karā kautās dvēseles, kas vēl maldās. Lestenes zeme, asinīm slacītā, pieņem zem savas krusta zīmes. Pie Mātes Latvijas kājām guldi gados jaunās, karā kautās dvēseles. Dod vietu tiem, kas par tevi cīņās krita, jo nespēja liekties un ielaist ļaunumu tevī. Māte zeme! Saņem kritušos no bezvārdu kapiem mežmalās, purvos, grāvmalās, paslēptos zem apbūvēm un vienkārši izkaisītos. Atved tos savā Kauto dvēseļu dārzā. Pievieno lielajai kritušo kara draudzei. Svētī savus nelaikā kautos dēlus un tēvus, kuri nenoveco. Te atnākuši viņu pēcnācēji, jau divreiz vecāki par viņiem. Dreb vecajās rokās ziedi, kāda dvēseles lāse norit pār vaigiem. Te jūsu cīņu biedri, tik novecojuši, balstās uz spieķīša, un viņu pulks ar katru gadu kūst kā svece liesmās. Viņiem laimējās izbrist smagos kara ceļus, izvilkt dzīvības bada un sala valstībā, tālajos Krievijas nostūros, atgriezties, lai gadu desmitiem tiktu pazemoti, apsaukāti par fašistiem – viņi un tāpat jūs nekad tādi nebijāt. Jūs gājāt cīņā pret mūsu tautas bendi, kas vēlējās iekarot pasauli. Jūsu zobens neļāva tam izplēsties. Jūsu mudinājums “Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz!” skan tik pravietiski, jo migla sarkanā pār laukiem klīst. Ieklausies! Cienīsim savus varoņus, miers viņu dvēselēm. Dievs, sargi Latviju!
