Persijs Kaufmanis un Uldis Vangalis smejoties sevi dēvē par retiem eksemplāriem, kolhozu laikā bijuši traktorists un šoferis.
Persijs Kaufmanis un Uldis Vangalis smejoties sevi dēvē par retiem eksemplāriem, kolhozu laikā bijuši traktorists un šoferis. Sākuši ar to, kas kabatā, un visu nopelnījuši, kā saka, ar savu galvu un rokām. Viņi dalās pārdomās par lauksaimniecību jaunās darba sezonas sākumā.
Sesavas pagastā P.Kaufmaņa zemnieku saimniecības “Jušķēni” un U.Vangaļa zemnieku saimniecības “Sniedzes” iekopto lauku kopplatība ir vairāk nekā 1000 hektāru. Viņi, labi draugi būdami, kooperējas un saimniecības attīsta kopīgiem spēkiem.
Abi ir pārliecināti, ka vieglāk būtu apstrādāt laukus, kas atrodas cits cita tuvumā, taču jāsamierinās, kā ir – pašu un arī nomātā zeme vietumis iestiepjas kaimiņu pagastu robežās. “Situācija jau labu brīdi ir tāda, ka brīvas lauksaimniecībā izmantojamās zemes vairs nav. Tikai, ja kādam nelielam lauku uzņēmumam vairs darboties īsti neatmaksājas, tā vadītājs savu zemi var piedāvāt apsaimniekot kādam citam. Un tad jāskatās, kam kritīs laimīgā loze, kam pirmajam to piedāvās,” spriež P.Kaufmanis un U.Vangalis. Viņi zina stāstīt, ka pie šodienas cenām stipri jāpadomā par prioritātēm – pirkt zemi vai iegādāties ko citu lauku apstrādei. Abi saimnieki vienojas, ka vidējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes cena Sesavas pagastā nu jau uzkāpusi līdz 1300 – 1500 latiem par hektāru. “Ar graudiem nevar atpelnīt par zemi maksāto naudu. Tehnika arī vēl vajadzīga, un tā ir dārga,” teic zemnieki. Lai gan viņu kopīgi lietotais tehnikas parks nu jau ir diezgan modernizēts un liels. Daļa agregātu iegādāta ar ES fondu finansiālu atbalstu.
Sākuši ar dažiem hektāriem zemes un pāris veciem tehnikas agregātiem, tagad “Jušķēnos” un “Sniedzēs” sasniegts jau ir daudz. “Toreiz no kolhoza nopirkām vecu traktoru, sējmašīnu un tad lēnītiņām…” smej P.Kaufmanis. Viņš vēl paskaidro, ka tajā laikā varēja dabūt uzreiz kaut 100 hektāru zemes. Bet kāda jēga, ja nebija ar ko to apstrādāt? “Šodien mēs varētu paņemt, bet nu nav zemes…”
Lai arī nozarē iesaistīto noskaņojums vairs nav tik labs un cerīgs kā sākumā, par čīkstēšanu, pēc sesavnieku domām, pagaidām nevar būt ne runas. “Pamest padarīto nevar. Mums nav variantu, tik daudz nozarē ieguldīts un kaut kas arī sasniegts, tādēļ paliksim lauksaimniecībā un turpināsim,” saka P.Kaufmanis un U.Vangalis. Runājot par lielākajām problēmām, viņi prāto, ka prasību ir daudz vairāk, nekā zemnieki gatavi pieņemt un īstenot: “Mums ir vietējie un tā sauktie Eiropas likumi. Ļoti liels birokrātiskais aparāts. Naudiņa no ES? Labāk tās nebūtu vai arī visi citi apstākļi būtu palikuši iepriekšējā līmenī. Tagad jānodarbojas ar birokrātiskā aparāta uzturēšanu, jo mēs tiekam apkrauti ar “papīriem”, un jāalgo kadri, kas pilda atskaites. Nu nav tā ES naudiņa brīva. Lauksaimnieks nostādīts fakta priekšā: ja gribi izdzīvot un strādāt tālāk, tad tā nauda obligāti jāņem. Dzīves apstākļi kļuvuši apgrūtināti. Minerālmēslu cena trīskāršojusies. Turpretī mūsu produkcijas cena, var teikt, stāv uz vietas. Ja pagriezīsim muguru birokrātijai, nedabūsim ES naudu, tad vienkārši nebūs no kā dzīvot. Ja nestartē fondos, tavas dienas ir skaitītas. Ja esi apsviedīgs, dzīvosi ilgāk! Laika jautājums.”
Raugoties uz šo sezonu, U.Vangalis domā, ka katrs pavasaris ir citāds. Varbūt patīkamāks skats ir tādēļ, ka tehnika iegādāta un lauki sakopti. Par to gandarījums. Toties pārdošanas cenas nav tik patīkamas. “Cukurbiešu cenu it kā pacēla, taču nav piemaksu, transporta kompensācijas, izmaksas ir augušas. Ja paņem pildspalvu un parēķina, esam turpat, kur labākajos gados, kad saņēmām ap 20 latu plus piemaksas. Kopā 28 lati,” abi zemnieki veikli galvā aprēķina.
“Jušķēnu” un “Sniedžu” graudi lielākoties nonāk kooperatīvā “Latraps”, bietes – Jelgavas un Liepājas cukurfabrikās. Pērn no hektāra saimniecībās novāca ap sešām septiņām tonnām graudu, bet rapsi – pāri par četrām tonnām. Savukārt cukurbietes 45 – 50 tonnu. Tās gan nedaudz palikušas pāri. “Virskvotas bietes varam likt, kur gribam. Bet nevaram iesēt mazāk, labāk, lai paliek pāri, nevis pietrūkst. Mednieki būdami, aizvedām saldās saknes uz mežu, izbarojām zvēriem, kā arī iedevām citiem mednieku kolektīviem,” stāsta Persijs un Uldis. Sarunas noslēgumā par plānotajiem šīs sezonas augļiem viņi teic: “Mēs no savas puses izdarām visu. Stāvam ar kombainu lauka malā, gaidām, kad varēsim kult, bet viss ir pakārtots laika apstākļiem. Varam plānot, ko vien gribam, bet jāatstāj kādi 50 riska procenti. Tāda ir lauksaimniecība”.
