Pēc ilgākiem laikiem nedēļas nogali laukos pavadot, atkal pārliecinājos, ka laucinieciskajā vidē alkoholisma problēma aizvien drošāk svin uzvaru pār nemainīgās ikdienas nomocīto ļaužu prātiem.
Pēc ilgākiem laikiem nedēļas nogali laukos pavadot, atkal pārliecinājos, ka laucinieciskajā vidē alkoholisma problēma aizvien drošāk svin uzvaru pār nemainīgās ikdienas nomocīto ļaužu prātiem. Šoreiz sev par naivu jaunumu atklāju arī kādu visnotaļ “interesantu” jauniešu laika pavadīšanas iespēju – paziņu kompānijas nemitīgi savstarpēji konfliktē, ar gluži dzīvnieciskiem instinktiem sākotnēji izaicinot uz cīņu, bet kautiņu laikā bezkaislīgi un bezprātīgi izrēķinoties. Protams, uzvaras laurus plūc stiprākie. Vai tie, kam plašāks paziņu loks.
Kad paziņas vienā no brīvdienu vakariem pēkšņi ķērās pie telefona un steigšus skrēja uz autiņa pusi, sākumā biju neizpratnē – kas notiek? Tikai pēc mirkļa uzzināju – pie ciema vienīgās noplukušās universālās bodes, kur tiklab var dabūt kā maizi un desu, tā gumijnieku pāri, naglas un citas lauku sadzīvē noderīgas lietas, kārtējo reizi sastapās ļaudis ar atšķirīgiem viedokļiem.
Kāds no aizpērnajiem Jāņiem aizvien iereibis nepilnus trīsdesmit gadus vecs vīrietis uz dūru cīņām izaicināja jau manis pieminētos paziņas, kas gaišajā dienvidū vēl nebija iemalkojuši ko stiprāku par kafiju. Neapreibušie šoreiz izrādījās stiprāki, un brašais izaicinātājs pēc pāris triecieniem turpat pie veikala mazliet pierima. Bija skaidrs, ka svētdienas vakarā alkohola un cīņas spara uzkurinātajam trīsdesmitgadniekam miera nebūs.
Jau pēc vairākām stundām, kad apciemoju zināmos ļaudis, pa ielu garām diezgan ātri pabrauca pirmajā “raundā” zaudējušā mašīna. Pēc mirkļa uz tikai viņiem zināmu vietu kopā ar vietējiem draugiem aizbrauca arī paziņas. Mani izbrīnīja viņu ekipējums – ar gumiju apvilktas metāla caurules un beisbola nūjas. Gluži kā filmās, nodomāju. Tikai realitātē viss notiek pa īstam – ar sāpēm, asinīm un solījumu tikties nākamreiz. Kāda meitene vēl noteica: “Tā, jāizsauc papildspēki no blakus pagasta un tuvējās pilsētas. Rīdzinieki nepaspēs atbraukt.”
Pēc pāris stundām, kad cīnītāji atgriezās mājās, sāku šos tēvišķi mācīt, ka šāda rīcība atrisinājumu nesola, ka ļaudis paliek aizvien dumjāki… Viņi pasmaidīja par manu bērnišķīgumu un, malkojot alu, ļāvās emocionālām pārrunām par aizvadīto vakaru. Pelēkajā ikdienā viņi bija izlādējušies tikai sev saprotamā veidā un uzkrājuši spēkus nākamajai darba nedēļai.
Vakar, kārtējās policijas hronikas šķirstot, uzgāju ziņu par kaut kur jau manītu notikumu – sestdienas vakarā Pasta salā Jelgavā noticis kautiņš. Tur dūru un kāju cīņās mērojušies seši divdesmitgadnieki, kas atšķirībā no maniem lauku paziņām nogādāti policijā. Vienam jaunietim bija lauzts deguns un potīte. Bet uzskati par to, ka visu nosaka alkohols un spēks, palikuši nemainīgi.
