Vasara ir aizdegusi savas ugunis. Kastaņi paceļ uz augšu savas ziedu sveces, ievas un ābeles zied baltas kā kupenas.
Vasara ir aizdegusi savas ugunis. Kastaņi paceļ uz augšu savas ziedu sveces, ievas un ābeles zied baltas kā kupenas. Visur ir gaiša un klusa svinēšana. Arī ceriņu krūmi jau izmet savas zilās liesmas viss ap mums ir ziedošas kvēles pilns. Mēs esam aizkustināti un jūtam, ka dabā mums ir atvērušies visdziļākie un tīrākie sajūsmas avoti.
Vai daļu no šīs sajūsmas mēs nevarētu pārnest sabiedriskā dzīvē? Bez sajūsmas mēs nevaram neko lielu un vērtīgu radīt. Bet katra apgarotība patlaban ir izzudusi no sabiedrības. Mēs esam pilnīgi nodevušies tikai sīkām, egoistiskām rūpēm un domājam vairs tikai par to, kā dienu nodzīvot. Visur valda vairs tikai maizes lozungi. Viss tiek darināts tikai priekš lielām ļaužu masām un primitīvi pielāgots viņu prasībām. Gars ir atmests. Aizmirsta ir atziņa, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien.(..)
Vasaras svētkos cērt meijas un pušķo nama durvis. Meitas izkaisa istabas ar jaunām lapām, kuras, mīksti smaržodamas, ievada mūs tuvo Jāņu nojautās. Vasaras svētku meija lai ir par ceļa zīmi jaunai, apgarotākai dzīvei. Tikai reizi gadā Jāņos mēs paceļamies īstas latviskas apgarotības kalngalā. Vasaras svētku meija lai rāda mums ceļu uz Jāņiem.
