No galvaspilsētas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības jelgavniekus vecuma ziņā šķir nepilni četri mēneši, tāpēc pelnīti tiekam saukti par pilsētu ar ļoti senām un stabilām ugunsdzēsības tradīcijām.
No galvaspilsētas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības jelgavniekus vecuma ziņā šķir nepilni četri mēneši, tāpēc pelnīti tiekam saukti par pilsētu ar ļoti senām un stabilām ugunsdzēsības tradīcijām.
Par organizētas ugunsdzēsības sākumu Jelgavā, pēc vienām ziņām, varam uzskatīt 1710. gadu, kad Jelgavas maģistrāts izdeva un hercogs apstiprināja Jelgavas ugunsdzēšanas noteikumus.
Šķūnī, kas toreiz piebūvēts Trīsvienības baznīcas tornim, bijis viens mazs un viens liels rokas sūknis, kā arī kāpnes un laušanas rīki. Arī pie Annas baznīcas uzcelts šķūnis ar sūkni tajā. Šķūņos bija novietoti toveri ūdens piegādāšanai, kurus pārvietoja ar slēpēm. Pavisam pilsētā kādās astoņās vietās, pieslēgts pie namu sienām, atradies tā laika ugunsdzēsības inventārs – kāpnes un ķekši. Ugunsgrēkus izziņojuši ar Trīsvienības baznīcas zvana skaņām, Annas baznīcas tornī – dienā ar izkārtu sarkanu karogu, bet naktī ar aizdegtu lukturi. Signāli izvietoti tajā torņa pusē, kurā pilsētā izcēlies ugunsgrēks.
Ugunsgrēka dzēšanā bijis jāpiedalās visiem vīriešiem no l7 līdz 60 gadu vecumam un, steidzoties uz ugunsgrēku, katram jāņem līdzi spainis un cirvis. Noteikumos bija paredzēta atlīdzība čaklākajiem dzēsējiem, bet sliņķiem – miesassods.
Pēc citām ziņām, ugunsgrēku apkarošanas noteikumi izdoti arī 1600. un 1729. gadā, taču abas ziņas liecina par vienu un to pašu, proti, iedzīvotāju obligātu piedalīšanos ugunsgrēku dzēšanā. Minētā perioda pēdējos gados pastāvējusi tā sauktā “obligatoriskā ugunsapkarošanas komanda”, kurā ietilpušas atsevišķu amatu cunftes. Ugunsgrēka vietā sapulcējies daudz cilvēku, visi klieguši, komandējuši, glābuši mantas, velti izlaistījuši ūdeni un bieži vien nodarījuši lielāku ļaunumu nekā uguns.
Pilsēta augusi plašumā, iedzīvotāju skaits vairojies, radušās jaunas fabrikas un rūpnīcas, tostarp arī kokrūpniecības uzņēmumi ar lieliem materiālu krājumiem. Saprotams, ka ugunsnelaimēs palielinājušies zaudējumi, kas likuši domāt par pilnīgākiem pasākumiem ugunsgrēku apkarošanā.
1864. gada rudenī sapulcējās neliels skaits Jelgavas pilsoņu, lai apspriestu, kas pilsētā darāms drošības labā. Ziņas, ka Rēvelē un Tērbatā darbojas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības un ka tādu gatavojas organizēt arī Rīgā, pilsētas iedzīvotājus ieinteresēja. Viņi nolēma veidot Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Nodibināja arī organizēšanas komiteju, kas gari un gudri sprieda, bet laiks ritēja un ugunsnelaimju apkarošanā pārmaiņu nebija. Izšķirošu pavērsienu cilvēku rīcībā panāca kāds liels ugunsgrēks.
Maiznieku cunftes meistars Eduards Prāls īsā laikā realizēja to, ko ilgstoši nebija varējušas plašas komisijas. 1865. gada 13. septembrī Kurzemes viesnīcas zālē Prāla sasauktā iedzīvotāju sapulce nolēma dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, izvēlēja sešu cilvēku organizācijas komisiju un uzdeva 30 uzticamiem pilsoņiem vākt ziedojumus topošās biedrības labā. Piecu dienu laikā savāca 2889 cariskās Krievijas rubļus. Ziedojumu vācējiem izdotajās listēs parakstījās vairāk nekā 400 pilsoņu, apsolot aktīvi darboties jaunajā biedrībā.
Prāls pelnījis, ka viņu saucam ne vien par Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības organizētāju un dibinātāju, bet arī par tās pirmo entuziastu. Pēc biedrības nodibināšanas, apzinoties savas vājās zināšanas ugunsdzēsībā, viņš 1886. gada vasarā par saviem līdzekļiem devies uz Vāciju, kur Heldelbergā Kārla Meca vadītā ugunsdzēsēju biedrībā kā vienkāršs darbinieks mācījies ugunsdzēsības zināšanas. Pēc tam iegūtās gudrības licis lietā Jelgavā. Ugunsdzēsēju mācības, piedaloties daudziem cilvēkiem, notika katru svētdienu no pulksten sešiem līdz desmitiem rītā.
Kopš tā laika pagājis ne mazums gadu, un brīvprātīgie ugunsdzēsēji savu vietu atdevuši profesionālam dienestam, taču tas nenozīmē, ka viņi sēž, rokas klēpī salikuši, – palīdzība tiek sniegta gan kolēģiem, gan iedzīvotājiem.
***
Ugunsgrēks ticējumos un sapņos
Ja redz ugunsgrēku, tad nedrīkst to pa logu skatīties vai arī kāpt uz jumta lūkot, citādi ugunsgrēks piemeklēs pašu skatītāju.
Ja izceļas ugunsgrēks, jāņem sapuvusi ola, jāiet ap uguni deviņas reizes apkārt un ola jāiesviež ugunī, tad uguns nodziest.
Zibens radītu ugunsgrēku var nodzēst tikai ar saldu pienu.
Ja sapnī redz ugunsgrēku, vasarā būs liels karstums, bet ziemā – liels sals.
Ja sapnī redz ugunsgrēku, būs strīdi.
Kad sapnī redz ugunsgrēku, gaidāms skaidrs laiks.
