Uguns sarkanais gailis kādā ēkas jumtā vai siena šķūnī mēdza iemesties jau no tā brīža, kad cilvēki iemācījās taisīt sev jumtu virs galvas.
Uguns sarkanais gailis kādā ēkas jumtā vai siena šķūnī mēdza iemesties jau no tā brīža, kad cilvēki iemācījās taisīt sev jumtu virs galvas. Iesākumā visu atstāja dabas mātes ziņā, vēlāk kaut kā mēģināja dzēst liesmas, bet tikai daudzus gadsimtus pēc tam izveidojās profesionāls dienests, kas sāka cīņu ar vienu no postošākajām nelaimēm. Ugunsdzēsēji gandrīz katru dienu riskē ar savu dzīvību, lai glābtu un palīdzētu citiem. Šogad 17. maijā Latvijas ugunsdzēsībai apaļa jubileja – 140. gadskārta –, tāpēc “Ziņas” nolēma gan nopietni, gan ar sirsnīgu smaidu ielūkoties laikā no pirmā ugunsdzēsības dienesta izveides Latvijā līdz mūsdienām.
Vēstures avotos minēts, ka pirmais ugunsgrēks Rīgā izcēlies 1209. gadā, kad nodega bīskapa pils un no koka celtā Doma baznīca. Savukārt Indriķa hronikā aprakstīts 1215. gads, kad nodega visa pilsēta. Tolaik nebija ne automašīnu, ne apmācītu vīru un pilsētas ugunsdrošības stāvokli un sabiedrisko kārtību pārraudzīja Rīgas pilsētas rāte. Tā pieņēma likumu, ka ugunsgrēka laikā katra pilsētas iedzīvotāja pienākums ir ierasties nelaimes vietā ar dzēšanas līdzekļiem, piedalīties dzēšanas darbos un palīdzēt cietušajiem.
“Sauc Dievu, ej tuvākam palīgā!”
Tā tas turpinājās līdz 1812. gada Tēvijas karam, kad naktī no 23. uz 24. jūliju nodedzināja Rīgas priekšpilsētas. Pēc šā ugunsgrēka izveidoja kara ugunsdzēsēju komandu, kas darbojās policijas uzraudzībā. Taču, kad 1860. gadā Rīgas varas iestādes vērsās pie cara valdības ar lūgumu atļaut izveidot pilsētā profesionālu ugunsdzēsēju komandu, šis ierosinājums atbalstu neguva.
Tad nu kungi – vācu un krievu rūpnieki, mācītāji un inteliģence, arī godājams latvietis Ivans Himillers – nolēma savu mantu kopīgi sargāt no ugunsiznīcības un 1865. gadā Rīgā, Jelgavā un Piltenē sāka dibināt (pēc Vācijas biedrību ģīmja un līdzības) brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības. Zirgu turēšanai tika dāvātas ēkas staļļiem un zeme, rati un paši vilcēji, mucas, rokas sūkņi un šļūtenes. Ļaudis sāka apmācīt organizētai ugunsapkarošanai. 1865. gada 17. maijā Rīgas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības komanda pirmoreiz izbrauca uz ugunsgrēku Vecrīgā. Tādēļ arī Latvijas ugunsdzēsēji šo datumu – 17. maiju – svin kā profesionālos svētkus.
Pirmo panākumu iedvesmotas, biedrības sāka dibināt un pulcēt drosmīgus vīrus arī mazpilsētās un pagastos. Svētku parādēs spožo ķiveru valkātājus pavadīja dāmu skatieni, un tās uzņēmās zīdā šūdināt biedrību karogus ar vārdiem “Sauc Dievu, ej tuvākam palīgā!”. Cīņa ar liesmām bija ne jau dibinātāju, bet vienkāršo darba vīru darbs, pašaizliedzīgs un bīstams. Ugunsdzēsēju bērēs bija daudz ļaužu, jo sabiedrība novērtēja šo upuri. Bet cilvēka un stihijas spēku samērs joprojām nebija līdzīgs. 19. un 20. gadsimtu mija Rīgas runas vīrus piespieda izveidot pilsētā algotu ugunsdzēsēju komandas.
Viltus zvanītāji apdraud nelaimē nonākušos
Ar laiku ugunsdzēsēji ne tikai devās dzēst liesmas, bet arī glāba cilvēkus uz ūdens, pēc ceļu satiksmes negadījumiem, ierobežoja ķīmisko vielu noplūdi un sniedza palīdzīgu roku dabas stihiju gadījumos. Šo vīru palīdzību saņēmuši daudzi Latvijas iedzīvotāji, kam aizcirtušās slēdzenes vai mājas šahtā iestrēdzis kaķis.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (tajā strādā ap 3200 darbinieku) vīri ir kā labie eņģeļi, kas steidzas palīgā ikvienam, kam tas vajadzīgs, tāpēc dusmas uzdzen nenobriedušu un neapdomīgu elementu rīcība, trenkājot šo izpalīdzīgo un vajadzīgo dienestu pa viltus izsaukumiem. Nerunāsim par finansiāliem izdevumiem, kas rodas šādu izsaukumu dēļ. Nekad nevar zināt, vai brīdī, kad ugunsdzēsēji traucas uz kāda izdomātu negadījumu, citam patiešām nebūs nepieciešama palīdzība. Un vajag tikai dažas minūtes, reizēm pat sekundes, lai izšķirtos nelaimē nokļuvuša cilvēka dzīvība.
Pašlaik Latvijā veido jaunu un mūsdienīgu iedzīvotāju apziņošanas sistēmu, kas ļauj ieslēgt sirēnas un brīdināt cilvēkus, un šādās situācijās nav, kā agrāk jokoja, jāpaņem balts palags un jādodas tuvākās kapsētas virzienā, bet gan jāuzticas un jāieslēdz radio vai televizors, lai saņemtu informāciju par negadījuma raksturu un rekomendācijas turpmākai rīcībai. Tiesa, kā pierādīja gāzes eksplozija Valmierā, viss vēl nav tā sakārtots, kā gribētos, taču gan jau ar laiku tiks izstrādātas pat vissīkākās nianses.
Bēdīgi gadījumi – noderīga prakse
Senākos laikos varbūt nebija svarīgi, cik labi ugunsdzēsējs pārzina visus sava darba sīkumus, toties tagad tam tiek pievērsta liela uzmanība. Ne velti visi ugunsdzēsēji iziet speciālu apmācību, lai zinātu, kā rīkoties ne tikai degot šķūnītim, bet arī krīzes situācijās.
Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža ir vienīga izglītības iestāde Latvijā, kas sagatavo speciālistus ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas darbu jomā, kā arī civilajā aizsardzībā. Nesen notikušas būtiskas pārmaiņas apmācības procesā, uzņemšanas noteikumos, pilnveidots nodarbību metodiskais nodrošinājums un uzlabota studējošo zināšanu vērtēšanas sistēma katrā mācību priekšmetā. Izglītības un zinātnes ministrijā licencētas un 2003. gadā sāktas īstenot virsnieku pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju divgadīgās un trīsgadīgās izglītības programmas.
Tiesa, ne jau visus gadījumus iespējams paredzēt, piemēram, dzelzceļa katastrofa Līvbērzē pirms vairākiem gadiem bija nelaime, kas prasīja vairāku cilvēku dzīvību un nodarīja videi milzu kaitējumu, taču vienlaikus tā bija arī skola, kas glābējiem ļāva veiksmīgāk izvērtēt sava darba plusus un mīnusus. Nedod Dievs, bet, ja kaut kas līdzīgs atkārtosies, komandas rīcība jau būs kvalificētāka un operatīvāka.
***
Pasmejies!
Ugunsdzēsējs meklē ūdens ņemšanas vietu:
“Vai ezers šajā vietā ir dziļš?”
Garāmgājējs:
“Nē, pārāk dziļš tas nebūs vis, jo, kad cilvēki tur peldas, tad galvas arvien ir virs ūdens.”
*
Atskrien jaunais krievs pie draugiem tāds bēdīgs, tāds sašutis, tāds izmisis… Draugi jautā: “Kas noticis?”
“Mana bibliotēka nodega!”
“Vai tev tur bija daudz grāmatu? Senas, dārgas?”
“Nu nē, divas tikai…”
“Tad nesatraucies, draugs, nav jau tik traki…”
“Bet vienu es vēl nepaspēju izkrāsot…”
*
Viens zemnieks zvana otram:
“Janson, sakiet man, lūdzu, vai jūsu zirgs smēķē?”
“Ko jūs, esat jucis, vai? Protams, ka nesmēķē!”
“Tad jau laikam jūsu stallis deg.”
*
Parīzē notika konkurss par asprātīgāko atbildi uz šādu jautājumu: “Ja Luvrā izceltos ugunsgrēks, kuru gleznu jūs glābtu?” Pirmo vietu ieguva atbilde: “To, kas tuvāk izejai.”
*
Māte ierauga mazo Pēterīti ar sērkociņiem rokā:
“Cik reižu tev esmu teikusi – nedrīkst spēlēties ar sērkociņiem!”
“Kas tad te rotaļājas? Aizpīpē un met projām!”
*
“Tu zini, dārgais, ozolā, pie kura mēs iepazināmies, iespēris zibens!”
“Tā viņam arī vajadzēja!”
