Vērojot Krievijā plaši svinēto Uzvaras dienu, gribējās atskatīties uz situāciju Jelgavā pirms 60 gadiem un pilsētas izpildkomitejas rīcību šajā visiem jelgavniekiem smagajā laikā.
Vērojot Krievijā plaši svinēto Uzvaras dienu, gribējās atskatīties uz situāciju Jelgavā pirms 60 gadiem un pilsētas izpildkomitejas rīcību šajā visiem jelgavniekiem smagajā laikā. Manās rokās nonāca vairāki dokumenti, kas stāsta par traģisko laiku pilsētas vēsturē.
Viens no dokumentiem datēts ar 1945. gada 3. jūniju, kad Jelgavas pilsētas Izpildu komitejas (IK) priekšsēdētājs R.Kleķers rakstīja vēstuli Ļeņingradas frontes ģenerālmajoram Šilovam. Tajā uzsvērts, ka pirms kara Jelgavā bija 1200 000 kvadrātmetru dzīvojamās platības, bet pēc pilsētas izpostīšanas 1944. gada vasarā tikai 106 000 kvadrātmetru jeb nedaudz vairāk kā deviņiem procentiem. R.Kleķers sniedz ziņas, ka pilsētas iedzīvotāju skaits jau sasniedzis 40 procentu no pirmskara līmeņa, bet no atlikušā dzīvojamā fonda 70 procentu aizņēmušas karaspēka daļas. Turklāt saskaņā ar Tautas komisariāta rīkojumu pilsētas IK jāsaņem maksa par aizņemtajām un lietotajām telpām, bet līdz pat kara beigām tāda nav maksāta.
Jelgavas pilsētas izpildvaras vadītājs ģenerālmajoram Šilovam lūdza nokārtot, lai armijas pārstāvji kopā ar Jelgavas IK finanšu daļu sastādītu precīzus aktus par karaspēka aizņemto telpu inventāru, jo, “izbraucot no pilsētas, armijas daļas paņem līdzi visas mēbeles, neatstājot pat taburetes, turklāt arī tās, kuras ir dokumentētas kā pilsētas izpildkomitejas īpašums”. Otrā prasība bija, ka karaspēka daļām jāatstāj pilsētas slimnīca, visas skolu ēkas un nami, kurus paredzēts atjaunot. Vajadzēja pārtraukt armijas daļu praksi – tās apmetas ēkās bez izpildkomitejas atļaujas. Trešajā punktā izpildkomitejas vadītājs lūdza sākt maksāt par karaspēka daļu izvietošanos pilsētai piederošos namos.
Acīmredzot nesagaidījusi atbildi (vismaz tāda autora rīcībā nav), pilsētas IK vadība neatkāpās no savām prasībām un sūtīja vēstuli Latvijas PSR Komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam Ronim. Tajā precizēts, ka no 106 000 kvadrātmetriem, kas pielāgoti dzīvošanai, tikai 98 000 kvadrātmetru tiešām ir dzīvokļi un savrupmājas. Turklāt armija aizņem 48 000 kvadrātmetru. IK ierosinājums bija karaspēka daļām atstāt ne vairāk par desmit procentiem no dzīvojamās platības, jo tām pieder kazarmas, kas nav būtiski cietušas kaujās. Izvirzīta arī prasība par vairāku armijas aizņemtu skolu ēku atbrīvošanu.
Trešais dokuments par stāvokli pilsētā 1945. gadā attiecas uz novembri, kad IK priekšsēdētājs nosūtīja vēstuli LPSR valdībai. Tajā norādīts, ka pilsētā ir milzīgas problēmas ar iedzīvotāju izvietošanu. Lai gan armijai nodotā dzīvojamā platība jau bija kļuvusi mazāka (30 000 kvadrātmetru), iedzīvotāju skaits pilsētā sasniedza 25 tūkstošus (aptuveni 60 procentu no pirmskara līmeņa). Varam secināt, ka jelgavnieku dzīves apstākļi uzlabojās ļoti lēni. Par to secina arī R.Kleķers: “Pilsētas pārblīvētība ar karaspēka daļām nedod iespēju civiliedzīvotājiem uzelpot un normāli strādāt.” Šā iemesla dēļ Jelgavas pilsētas varas vīri lūdza Latvijas Tautas Komisāru padomi sākt armijai būvēt pašai savu dzīvojamo fondu.
Kā liecina vēstures avoti, armijas daļas vismaz pirmajos desmit pēckara gados īpaši plaši nenodarbojās ar dzīvojamā fonda celtniecību. Tajā pašā laikā, nododot ekspluatācijā atjaunotās vai uzceltās ēkas, desmit procentu no dzīvojamās platības pilsēta atdeva garnizona rīcībā. Protams, IK nespēja ietekmēt lielvalsts kopējo politiku attiecībā uz militārpersonu privilēģijām, tomēr konsekventa iestāšanās par pilsētas interesēm, kad armijas prestižs un privilēģijas sasniedza savu augstāko punktu, rada cieņu.
Jelgava ir piemērs, kas liecina – arī sadzīviskas un praktiskas problēmas iespaidoja iedzīvotāju likteņus pēc cilvēces vēsturē postošākā kara.
P.S. Gribētos, lai jelgavnieki dalītos atmiņās par pēckara pilsētas izpildkomitejas darbiniekiem.
