Sākoties atmodai, vairāki desmiti latviešu vīru, kas Otrajā pasaules karā, dažādu apstākļu vadīti, cīnījās padomju armijā, bet savā sirdī tomēr palika uzticīgi Latvijas valstij, apvienojās Latviešu Strēlnieku apvienībā.
Sākoties atmodai, vairāki desmiti latviešu vīru, kas Otrajā pasaules karā, dažādu apstākļu vadīti, cīnījās padomju armijā, bet savā sirdī tomēr palika uzticīgi Latvijas valstij, apvienojās Latviešu Strēlnieku apvienībā. Tolaik, sarunājoties ar politiskajiem pretiniekiem Krievijā, bija ļoti svarīgi, ka par mūsu neatkarību iestājas vīri, kas karā cīnījušies antihitleriskās koalīcijas pusē. Viens no viņiem bija jelgavnieks Eižens Silmalis.
Var piebilst, ka viņš kopā ar Strēlnieku apvienības priekšsēdētāju Vili Krūmiņu un LTF runas vīru Ivaru Godmani piedalījās politiskā disputā ar padomju maršalu Ahromejevu, kas bija ieradies Rīgā. Pateicoties E.Silmaļa literārajiem centieniem, arī pēc viņa aiziešanas aizsaulē saglabājies autobiogrāfiska stāsta fragments, kurā viņš raksta par saviem piedzīvojumiem 1941. gada vasarā. Toreiz, būdams Rīgas milicis, viņš kopā ar padomju armiju atkāpās uz austrumiem un drīz aiz Krievijas robežas nokļuva ļoti bīstamā situācijā.
“Ar zilo šineli mugurā planšeti pār plecu gāju pa pilsētiņas galveno ielu. Pēkšņi ieraudzīju, ka pretī soļo trīs bruņoti vīri ar zaļām cepurēm galvā. Likās, robežsargi. Tomēr, ej nu sazini… Bija taču dzirdēts, ka vācieši krievu aizmugurē izmet diversantu grupas, kas apģērbtas padomju karavīru un miliču formās. Nez vai šie arī nav tādi? Bet nu vairs nebija kur sprukt. Kad pretimnācēji bija pienākuši pavisam tuvu, apstājos un krieviski jautāju: “Vai jūs nepateiktu, kā tikt tālāk uz austrumiem. Mūs, dažus cilvēkus, no Rīgas vakar šurp atveda sarkanarmieši, bet tālāk nezinām ko iesākt.”
Neviens neatbildēja. Augumā mazākais, ar seržanta dienesta zīmēm, pamatīgi mani nopētījis, beidzot noskaldīja: “Uzrādiet, dokumentus!” Izruna ļoti tīra, vācietis tas nevarēja būt. Arī abiem pārējiem tipiskas krievu sejas, tātad nebija ko baidīties. Atpogājis šineli, no skolnieka formas svārku kabatas izvilku veco Latvijas pasi, kurā ielikta manas meitenes Skaidrītes fotogrāfija un arī izziņa, ka esmu Rīgas 11. nodaļas milicis. Izziņa kā izziņa: uz rūtiņu puslapas uzlīmēta mana fotogrāfija un ar rakstāmmašīnu krievu valodā uzdrukāts teksts, kas apstiprināts ar parakstu un ģerboņa zīmogu. Seržants atdeva Skaidrītes fotogrāfiju, ilgi pētīja dokumentus, tad pārmeklēja portfeli, visbeidzot lika atdot planšeti un jautāja:
“Kas tas tāds?”
“Es nezinu,” atbildēju, un tik tiešām visu savu miliča dienesta laiku man neviens nebija paskaidrojis, kas tajā planšetē atrodas. Ceļā vairākkārt biju to atvēris, grozīju rokās kaut kādas detaļiņas, bet gudrs netiku.
“Ak, nezināt!” noteica seržants. “Tad sekojiet man! Un nekādas runas!”
Seržants gāja pa priekšu, es aiz viņa, aiz manis abās pusēs ar pretī pavērstām karabīnēm – abi robežsargi.
Mani izveda jau aiz pilsētiņas. Gājām pāri klajumam, aiz kura sākās mežs. Acīmredzot viņi mani noturējuši par diversantu. Tik tiešām, ja labi padomā, pēc tāda es arī izskatos: zem zilā miliča šineļa melns skolēna formas tērps, jauns ādas portfelis, pase nesaprotamā valodā, kaut kāda izziņa uz parasta papīra, kas var būt viltojums un tad vēl tā muļķīgā planšete. Nu, ir dimbā! Ievedīs dziļāk mežā un nošaus!
Seržants neatskatīdamies naski soļoja tālāk. Robežsargi nesarunājās – likās, ka ūdeni mutē ieņēmuši. Biju ne pa jokam uztraucies – situācija kļuvusi pārāk nopietna. Būtu muļķīgi, ja mani tagad aizsūtītu uz viņpasauli. Tas var notikt jebkurā brīdī. Ko iesākt? Ja mēģināšu bēgt, šaus bez brīdinājuma. Nē, tikai ne to! Un tad pēkšņi nāca apskaidrība. Velns parāvis! Par spīti seržanta aizliegumam, tomēr jāsāk ar viņiem runāt. Krievu valodu pārvaldu teicami, bez jebkāda akcenta. Par to varu pateikties vecākiem. Mana māte ir krieviete, un mājās taču runājām krievu valodā, piecus gadus mācījos krievu skolā! Jāpierāda robežsargiem, ka neesmu tas, par ko viņi mani noturējuši. Tā ir vienīgā izeja!
Un mani vairs nevarēja apturēt. Runāju arvien dedzīgāk un neatlaidīgāk. Stāstīju par tēvu, kas cīnījies pret baltgvardiem Krievijas pilsoņu karā, par māti, ar ko viņš iepazinās Tiraspolē, beigu beigās jau lūgtin lūdzos: “Biedri, lai kāds no jums aiziet uz pilsētiņu un sameklē miličus no Rīgas 11. nodaļas. Viņi apstiprinās, ka neesmu ne spiegs, ne diversants. Esiet tik labi!”
Seržants droši vien saprata, ka nemeloju – pavēlēja apstāties un vienam no robežsargiem kaut ko klusiņām teica. Uzdevumu saņēmis, viņš gāja atpakaļ.
Tā nu stāvējām trīs jauni puiši – divi krievu robežsargi un notvertais diversants, pret kuru bija pavērsts karabīnes stobrs. Lūkojos uz to pusi, kurp aizsoļoja trešais robežsargs un gaidīju, kas nu būs. Vai atradīs kādu no Rīgas miličiem?
Pēc brīža sāka likties, ka pagājusi vesela mūžība. To droši vien izjūt daudzi, kas bijuši nāves briesmās. Robežsargi neko nejautāja un neteica neko uzmundrinošu, ko es tik ļoti no viņiem gaidīju. Tomēr biju pārliecināts, ka patruļa rīkojās pareizi. Dažās dienās, kopš sācies karš, viņi droši vien bija piedzīvojuši dažādas situācijas.
Pēkšņi tālumā saklausīju balsis. Būt vai nebūt? Varbūt tur soļo cita robežsargu patruļa? Un tad beidzot ieraudzīju trešo robežsargu ar diviem Rīgas miličiem.
“Tas ir mūsu biedrs,” viņi pa gabalu sauca, “laidiet viņu vaļā!”
Robežsargu seržants man uzsmaidīja, uzsita pa plecu, tad atdeva dokumentus un teica: “Par mums neapvainojieties – mēs izpildījām savu pienākumu. Tagad visādi gadās. Bet jūs esat malacis, neapjukāt!”
