Noziegumos cietušo tiesību aizsardzības jautājums līdz šim nav bijis Latvijas politikas dienaskārtībā, kaut starptautiskā līmenī jau vairāk nekā 20 gadu tas ir demokrātisko valstu uzmanības lokā.
Noziegumos cietušo tiesību aizsardzības jautājums līdz šim nav bijis Latvijas politikas dienaskārtībā, kaut starptautiskā līmenī jau vairāk nekā 20 gadu tas ir demokrātisko valstu uzmanības lokā. Valsts kompensāciju mehānisms cietušajiem ir tas ceļš, ko problēmas risināšanai izvēlējusies ES, un arī Latvijas valstij pienācis teju pēdējais brīdis ieviest šo sistēmu, ja ne rūpju dēļ par nelaimē nonākušiem pašmāju cilvēkiem, tad pildot ES direktīvas prasības.
Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem, Latvijā ik gadu vairāki simti cilvēku kļūst par upuriem smagos vardarbīgos noziegumos – tiek noslepkavoti, smagi savainoti vai izvaroti. 2003. gadā reģistrētas 697 cietušas personas, bet pērn – 899.
Pašreiz Latvijā spēkā esošā likumdošana paredz cietušajam iespēju saņemt atlīdzību par mantisko kaitējumu un varbūtējo atrauto peļņu, bet atlīdzību par morālo kaitējumu iespējams saņemt tikai izvarošanas gadījumos vai par smagiem miesas bojājumiem, kuru dēļ radies sakropļojums.
Pašreizējai kārtībai ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, zaudējumu atlīdzība iespējama tikai ar nosacījumu, ja ir vainīgais, kas par tādu atzīts ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Lieki piebilst, ka cietušais un nozieguma sekas taču neizgaist, ja vainīgais nav identificēts! Otrkārt, parasti cietušajam vai upura tuviniekiem finanšu līdzekļi ir nepieciešami tūlīt pēc nozieguma izdarīšanas, bet pašreizējais atlīdzības saņemšanas process ir ilgs un sarežģīts, turklāt negarantē reālu atlīdzības saņemšanu. Arī jaunais Kriminālprocesa likums abus šos trūkumus nelikvidē.
Lai garantētu palīdzību vardarbīgos noziegumos cietušajiem, lielākā daļa ES dalībvalstu nodrošina viņiem iespēju saņemt kompensāciju no valsts. “Taisnīga un atbilstīga” valsts kompensāciju mehānisma iedibināšana līdz šā gada 1. jūlijam ir visu dalībvalstu pienākums, ko pieprasa pirms gada pieņemtā ES direktīva. (2004. gada 29. aprīlī pieņemtā Padomes Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziedzīgos nodarījumos cietušajiem paredz, ka līdz 2005. gada 1. jūlijam katrā ES dalībvalstī nacionālā līmenī jāievieš valsts kompensāciju shēma, kas nodrošina taisnīgu un atbilstīgu kompensāciju noziegumos cietušajiem. Direktīva uzliek par pienākumu dalībvalstīm līdz 2006. gada 1. janvārim praksē nodrošināt kompensāciju mehānismu, kas būtu viegli izmantojams neatkarīgi no tā, kurā ES valstī persona kļūst par cietušo. Šādu pārrobežu situāciju risināšanai jāizveido sadarbības sistēma starp dalībvalstu institūcijām, kas atbildīgas par kompensāciju administrēšanu. ES vienīgais nosacījums – lai nacionālās valsts kompensācijas shēmas noziedzīgos nodarījumos cietušajiem būtu taisnīgas un atbilstīgas, taču katras valsts ziņā ir šo jēdzienu interpretācija.) Direktīva ir loģisks iznākums daudzu gadu starptautisko organizāciju centieniem gan pasaules, gan Eiropas līmenī panākt vardarbīgos noziegumos cietušo interešu un tiesību ievērošanu to dalībvalstīs.
Mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva jau sen sākušas darbu pie valsts kompensācijas vardarbīgos noziegumos cietušajiem sniegšanas. Igaunijā šāds mehānisms praksē funkcionē kopš 2002. gada, bet Lietuvā likumprojekts par valsts kompensācijas fonda izveidi pašlaik tiek skatīts Seimā. Latvijā šis jautājums vēl nav apspriests, bet nu jau kļuvis par karstu kartupeli mūsu politikas veidotāju mutēs. Būtu pārāk optimistiski cerēt, ka līdz šā gada 1. jūlijam tiks izstrādāts un pieņemts speciālais likums, kas regulē valsts kompensācijas fonda izveidi (protams, ja vien tas netiek izveidots kā formāls ķeksis ES veicamo mājas darbu sarakstā). Tāpēc pašlaik jāsamierinās ar ES likumdošanas ieviešanas termiņa kārtējo neievērošanu un Latvijas sabiedrības interešu vārdā jāizstrādā likumprojekts, kas nodrošinātu to, ka cietušo interesēm “atbilstīga un taisnīga” valsts kompensācijas mehānisma izveide patiešām uzlabotu kritisko stāvokli, kādā atrodas vardarbīgos noziegumos cietušie, un nodrošinātu reālu iespēju saņemt kaut daļēju kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Ir ļoti svarīgi, lai cietušajam būtu iespējams saņemt valsts kompensāciju iespējami ātrāk pēc nozieguma, iesniedzot kompensācijas pieteikumu atbildīgajā valsts institūcijā, savukārt valstij jāparedz tiesības pēc kompensācijas izmaksāšanas attiecīgo summu regresa kārtībā piedzīt no vainīgā, ja vainīgā persona ir noskaidrota.
Valsts kompensācijas fonda vardarbīgos noziegumos cietušajiem izveide ir kompleksi risināms jautājums, jo atbildība par tā darbību jāuzņemas ne tikai Tieslietu ministrijai, kas ir atbildīga par attiecīgā normatīvā akta izstrādi, bet arī Iekšlietu ministrijai, kuras kompetencē ir policijas darba uzraudzība, un Finanšu ministrijai, jo valsts kompensācijas fonds prasīs līdzekļus no valsts budžeta, iespējams, pat vēl no 2005. gada budžeta.
Līdz ar Latvijas iestāšanos ES mūsu valsts apliecinājusi gatavību pildīt tās prasības, tādēļ argumenti par finanšu un cilvēku resursu trūkumu vairs neder. Tomēr pāri visām ES prasībām daudz svarīgāk, pirmkārt, ir domāt par sabiedrības labklājību, kas sasniedzama tikai tad, ja citi sabiedrības locekļi un valsts palīdz tiem, kuriem klājas viss grūtāk – šajā gadījumā vardarbīgu noziegumu upuriem.
Saīsināti no www.politika.lv
