Ko pelnījis indivīds, kas aukstasinīgi atņēmis pašu dārgāko – dzīvību – nevis vienam, bet gan 38 cilvēkiem?
Ko pelnījis indivīds, kas aukstasinīgi atņēmis pašu dārgāko – dzīvību – nevis vienam, bet gan 38 cilvēkiem? Reāli domājot, atbilde uz šo jautājumu ir tikai viena – augstāko pašlaik iespējamo sodu, proti, mūža ieslodzījumu. Tā uzskatīja arī tiesa, kas vakar paziņoja spriedumu šajā lietā. Viens gan ir skaidrs – šī lieta Latvijas vēsturē ieies kā zvērīgākais noziegums (slepkava nogalināja sirmgalves, kuru dzīvokļos laupīšanas nolūkā iekļuva, uzdodamies par “Latvijas gāzes” darbinieku).
Šādos gadījumos pārņem nožēla, ka esam kļuvuši humāni – nepiespriežam nāvessodu. Manuprāt, šāds slepkava nav pelnījis sev atvēlēto laiku dzīvot uz mūsu, nodokļu maksātāju, rēķina, kuru vidū ir arī nogalināto tuvinieki un draugi. Nav arī nekādas garantijas, ka pēc pārdesmit gadiem viņš netiks apžēlots un neatgriezīsies sabiedrībā. Kaut gan – lai Dievs viņam soģis…
Trešdienas pievakarē, skatoties TV ziņu raidījumus, kuros atspoguļoja arī 38 cilvēku slepkavas Kaspara Petrova tiesu, pārņēma dusmas. Slepkavam, kuru nekas nav kavējis nogalināt gados vecas, neaizsargātas sievietes, tiesas zālē kļuvis slikti. Pēc viņa teiktā, viņu moka briesmīgas galvassāpes. Laikam jau tāpēc noziedzniekam pār vaigiem ritēja asaras. Jauki, protams, ka ievērojam cilvēktiesības, taču, godīgi sakot, man Petrova nemaz nav žēl. Un tas, ka viņš sāpju dēļ nespējot uztvert tiesas spriedumu, mani nesatrauc. Taču tiesa lēma citādi – sprieduma lasīšanu atlika uz nākamo dienu. Vai Petrovs bija gaidījis, ka kāds glaudīs viņa galvu un teiks: “Labi, ka nogalināji tās pensionāres… Tā valsts no viņu pensijām ietaupīs līdzekļus!” Nebūtu jau nekāds brīnums, ka slepkavas prātā pavīdētu doma par nesodāmību, jo zinātnieki pierādījuši, ka slepkavu smadzenēs viss nav kārtībā, tāpēc viņi spēj izdarīt jebko.
Uzreiz gan jāteic, ka asaru plūdi un nespēks tiesas zālē manīts ne pirmo reizi. Kaut vai atcerēsimies “Bankas Baltija” lietā tiesājamo Aleksandru Laventu, kuram tiesas laikā vairākkārt kļuva slikti, vairākas reizes viņš pat tika nogādāts slimnīcā. Arī citu smagu noziegumu izdarītāji tiesas sēžu laikā lējuši krokodila asaras – vieni, cenšoties iežēlināt tiesu, citi – izliekoties par upuri.
Protams, viss sākas ar asarām tiesas zālē, bet beidzas ar neskaitāmām ieslodzīto sūdzībām. Iznāk, ka Latvijas cietumi ir pārpildīti ar nevainīgiem cilvēkiem. Vieni tur nokļuvuši atriebības, citi – sagadīšanās dēļ. Tikai retais atzīst, ka saņem pelnītu sodu. Ierēdņi ir spiesti kavēt laiku, lai atbildētu uz sūdzībām. Tikmēr citi sabiedrības slāņi saņem daudz mazāku uzmanību nekā cietumnieki, kam būs ES standartiem atbilstoši dzīves apstākļi, lai gan daudzas ģimenes ar bērniem un vientuļie pensionāri spiesti mitināties drēgnās pažobelēs bez labierīcībām un sadzīvei nepieciešamām lietām.
