Viņai ir sarežģīts amata nosaukums. Vienā elpas vilcienā neizrunājams. Vienas saruna laikā nav izstāstāma arī dzīve.
Viņai ir sarežģīts amata nosaukums. Vienā elpas vilcienā neizrunājams. Vienas saruna laikā nav izstāstāma arī dzīve. Pašvaldības policijas Sabiedriskās kārtības drošības uzraudzības nodaļas skolu apsardzes inspektore Gunta Grūbe. Mūžīgā cīņā starp likumsardzes misijas apziņu un to, ko vīrieši mēdz dēvēt par dīvainu, tikai sievietes būtībai raksturīgo pasaules uztveri…
Par to, ka Gunta Grūbe nav savu dienesta pienākumu formāla izpildītāja, pārliecinājāmies arī mēs, “Ziņu” darbinieki. Reizēs, kad piebraucām pie 5. vidusskolas, mūs allaž uzmanīja modrā skolas apsardzes acs. Uzticību Guntā viesām tikai tad, kad viņa pārliecinājās – esam avīzes cilvēki.
Par sarunu ar Guntu izšķīrāmies pēc skolas darbinieku stāstītā. Pildot dienesta pienākumu un, kā izrādās, pēc normatīvajiem aktiem pārpildot, Gunta, riskēdama saņemt priekšniecības aizrādījumus, atklāja zādzību, nepilngadīgiem zagļiem atņemot nolaupīto – savas apsargājamās skolas audzēknim viņa atdeva nozagto mobilo telefonu.
“Es to nedrīkstēju darīt, izmeklēšana bija jāveic Valsts policijas darbiniekiem, bet, uzzinot par zādzības, nē, laupīšanas faktu, nostrādāja operatīvā darbinieka instinkts. Man nebija laika pārdomām, bija jārīkojas uz karstām pēdām, lai gan esmu skolas apsardze. Man jāuzmana, lai mācību iestādē neienāktu nepiederošas personas ar ļauniem nolūkiem, netiktu ienestas apreibinošas vielas un tā tālāk. Noziedznieku tvarstīšana ir citu struktūru darbības lauks. Es nevaru palikt vienaldzīga, ja notiek kas pretlikumīgs.
Ikdienā mans “jājamzirdziņš” ir skolas pagalms, pie kura vārtiem novietota zīme “Iebraukt aizliegts”. 2003. gada septembrī kāda mašīna skolas pagalmā gandrīz uzbrauca bērnam. Divas nedēļas normāli gulēt nevarēju. Vecāki nesaprot, ka, pirmkārt, es viņus pasargāju no cietuma, jo viņi var uzbraukt bērnam. Otrkārt, sargāju viņu bērna drošību. Reakcija ir dažāda. Pie skolas kāpnēm netiek pievesti tie mazākie. “Man bērniņš ir slims,” skaidro vecāki. Saku: “Mīļā mammīt, ja jūs uz mirklīti varētu pārvērsties kaut par mušiņu un paskatīties, kā jūsu slimais bērns uzvedas, kad pārkāpis skolas slieksnim…”
Esmu savu mašīnu likusi šķērsām ceļam, tomēr apbrauc pat pa trotuāru. Nošķiež skolotājus, bērnus. Ar ko tas bērns, kas mēro ceļu kājām, ir sliktāks par to, kas līdz skolas durvīm tiek atvests smalkā mersedesā? Mans pienākums ir pasargāt bērnu no traumām, nelaimes gadījumiem.”
Sieviete formā
2003. gadā Gunta savu zaļo robežsardzes virsnieka formu iekārusi skapī un sev teikusi: “Pietiek, vairs nekad dzīvē formu mugurā nevilkšu.” Un tomēr – devās pie municipālās policijas priekšnieka un teica, ka laikam dzīvē neko citu labāk nepieprotot, kā formā likumu sargāt.
Gunta dzimusi Alūksnē. Septiņdesmito gadu beigās viņa sāka strādāt iekšlietu struktūrās – bija autoinspekcijas darbinieks. Dienesta laikā iegūta jurista izglītība. “Manuprāt, tajā laikā policijā mazāk bija karjeristu. Mazāk domāja par kolēģu nobīdīšanu malā. Tagad viss ir pavisam citādi. Nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, bet, jāatzīst, ka mūsdienu ceļu policistiem reizēm trūkst tā paša vienkāršākā – vārdiņu “lūdzu”, “paldies”, trūkst cilvēcīgas attieksmes. Reizēm arī izglītības. Žēl, ka aizvien no vecajiem laikiem palicis tas pats kritērijs – labākais policists ir tas, kurš sastādījis visvairāk protokolu. Saprotu, ka tas ir vajadzīgs vadītāju disciplinēšanai, bet sodu skaits nevar būt policista darba rādītājs.”
Dienesta gaitas līdz ar amatiem policijā un desmit gadiem robežsardzē Guntu ir pārcēlušas no vienas pilsētas uz citu.
“Vienmēr esmu centusies cilvēkiem teikt acīs, ko domāju. Arī darbā spītīgi esmu turējusies pie principa – likums visiem viens. Mana nepiekāpība un bezkompromisa attieksme nereti bija iemesls nesaskaņām ar priekšniecību. No tā nekad neesmu baidījusies. Arī kukuli man nekad nav piedāvājuši. Varbūt tāds stingrs izskats? Lai gan piekrītu, ka sievietei policistei kukuli iedot ir grūtāk. Varbūt pat neiespējami. Nezinu, kāpēc. Apzinīgākas? Godprātīgākas? Varbūt.
Pie visa vainīgs raksturs
Jau no pusaudzes gadiem Gunta centusies darīt to, ko uzskatījusi par pareizu. Bērnību pavadījusi kopā ar vecvecākiem. “Biju baigā palaidne. Pa dibenu dabūju ne vienreiz vien. Bet vispār jau labs policists nevar būt tas, kas bērnībā nav bijis palaidnis. Vajag būt apgriezieniem,” smej Gunta.
“Raksturam ir jābūt, pirms cilvēks nolemj kļūt par policistu. Kā pārbaudīt, vai policists pēc kāda laika nedomās: “Šodien man nav piecīša kabatā, es to paņemšu. Šodien man piezvanīs tas un tas, un es esmu gatavs izdarīt kaut ko nelikumīgu.” Ir jābūt vienai domai – kalpot likumam. Sabiedrības negatīvā attieksme pret policiju? Mūs ir sabojājuši pēdējie 15 gadi. Pārprasta demokrātija, kas tiek pielīdzināta visatļautībai: “Es visu varu pirkt, es varu samaksāt un būt nesodīts.” Lai cik tas būtu jocīgi, godīgi policisti sabiedrībai nav pieņemami. Protams, arī policists veido šo attieksmi. Viņš, novelkot formu, var spēlēt spēļu zālē, var sēdēt sabiedriskā vietā piedzēries, var sist savu sievu, var darīt visu. Ar to policijas prestižs arī tiek sagrauts. Viņš darbā ir ideāls? Policistam ir jābūt godīgās attiecībās ar likumu un sevi arī ārpus darba, bez formas.”
Pirms aiziešanas pensijā dienests Guntu atveda uz Olaini, kur viņa divus gadus bija dienesta priekšniece Olaines nelegālo imigrantu nometnē. To laiku Gunta atceras nelabprāt. Iemesls tam – divos gados pieredzētais. “Viens no grūtākiem mana dienesta laikiem. No vienas puses – likums, no otras – es kā cilvēks, sieviete – ar savām emocijām, savu skatu uz dzīvi. Neizturēju. Iedomājieties sešdesmitgadīgu vīru raudam un lūdzam palīdzību. Bet blakus nometnei – imigrācijas dienests ar tiesībām izšķirt cilvēku likteņus. Tajā laikā atteicu visas intervijas. Lai nepateiktu, ko domāju.”
Ar ģimeni un bez tās
Gunta stāsta, ka dienests nereti liek cilvēkam izvēlēties starp darbu un ģimeni. Runājot par savu izvēli, viņa atzīst, ka tas, kas zaudēts, nav atgūstams. “Kam vajadzīga sieva, kas jebkurā diennakts stundā ir gatava izbraukt no mājas? Tu aizskrien, nezinot, kad būsi atpakaļ. Un vai vispār būsi… Policistam ir jāizšķiras.”
Guntas ģimene ir divas pieaugušas meitas un sirdī – ilgas pēc nepiepildītā. Vecākā meita ir ģimenes ārste, jaunākā mācās par pirmsskolas pedagogu. Vecākā aicina Guntu uz Api auklēt četrgadīgo Tomiņu, bet mamma vēl aizvien formas tērpā.
“Un tiešām, tu paskaties un redzi – tur tas nav kārtībā, tur tas nepareizi dara. Līdzīgi kā kurpnieks pamana nepilnības cilvēku apavos, frizieris – matu sakārtojumā, bet es – cilvēku uzvedībā. Tas rada stresu.”
Mašīnā un puķu dobē
Kad ir saspringums un ir smagi, Guntai palīdz braukšana. “Varbūt tas skan dīvaini, bet esmu laimīga, kad iesēžos mašīnā. Tur es jūtos kā pīle ūdenī. Parunājos, tur varu izraudāties. Pie stūres esmu 30 gadu.
Manā dzīvē ir ienācis arī kas jauns. Kredītā iegādājos vasarnīcu. Tagad būs jauna pieredze – kur stādīt, ko stādīt, kāpēc.
Dienests man ir daudz atņēmis. Arī brīvo laiku. Nekad neesmu bijusi ballē tās klasiskajā izpratnē. Dienests. Varbūt tagad ir tas laiks… Bieži domāju – kā gribētu justies sieviete! Mīlēta, saprasta, pieņemta. Varbūt raksturs vainīgs. Arī māsa teic, ka esmu robusta. Varbūt vajadzētu pievērt acis. Bet vairs nevar. Laikam jau ir zaudēta iespēja veikt kādas kardinālas izmaiņas. Lai gan – varbūt. Tikai jābūt lūzumam dzīvē. Kaut kam tādam, kas varētu tevi pārveidot. Gadi iet, bet sirds paliek jauna. Jūs domājat, ka man savā vecumā negribas kādus “podus nogāzt”? Kaut ko tādu izdarīt pašai sev par prieku vai vienkārši būt izklaidīgai? Gribas! Gribas pastrādāt vienkāršas muļķības!
Vai neko nenožēloju? Esmu dzīvojusi godīgi. Neviens nevar ar pirkstu parādīt un teikt: “Gunta, tu esi kukuļņēmēja, tu esi negodīga”, bet, otrs, ko es pārdomāju – man taču varētu būt ģimene. Bet tā bija mana izvēle. Jaunībā to nejutu, tagad esmu to sapratusi. Jā, bija vīrs, ģimene. Bet dienests stāvēja pāri visam. Tagad palikušas ilgas. Pēc rūpēm, pēc sajūtas, ka tevi pieņem tādu, kāda tu gadu gaitā esi kļuvusi. Gribas teikt: “Mīļās sievietes, kas esat likuma sardzē, un arī vīri policisti – saudzējiet to, ko esat ieguvuši mīlestībā!”
