«Laukos un sētās» esam nolēmuši stāstīt par profesijām, amatiem un specialitātēm, kādas tiek piekoptas un attīstītas laukos. Pirmais apraksts tapis par cilvēkiem, kas kalpo mežam, proti, par uguns novērošanas torņu dežuranti.
“Laukos un sētās” esam nolēmuši stāstīt par profesijām, amatiem un specialitātēm, kādas tiek piekoptas un attīstītas laukos. Pirmais apraksts tapis par cilvēkiem, kas kalpo mežam, proti, par uguns novērošanas torņu dežuranti.
Kopš aprīļa beigām mežos ir ugunsbīstamais laiks, un līdz ar to arī mežiniekiem sākušās dežūras mūsu “zaļā zelta” sardzē. Jelgavas virsmežniecībā ir pieci uguns novērošanas torņi – Līvbērzes, Garozas, Lielupes (pie Klīves mežniecības), Ložmetējkalna un Svirlaukas. Pagājušajā saulainajā sestdienā mums izdevās aprunāties ar Svirlaukas torņa dežuranti Aigu Šepkinu.
Pa Jelgavas – Jaunsvirlaukas šoseju izbraucot cauri Mežciemam, pirms baltā tilta pār Vircavas upi turpat ceļmalā atrodas mežsarga mājas “Lazdas”, aiz kurām slejas Svirlaukas uguns novērošanas tornis. Tur dzīvo nu jau aizsaulē aizgājušā mežsarga Jāņa Rūsas atraitne Helēna. Viņa ir Lazdu saimniece jau 49 gadus. Rūsas mātes mūžā šis jau ir trešais tornis. Agrākie bija darināti no koka (tiem garantija bija desmit gadu), taču tagadējā 42 metrus augstā metāla konstrukcija stāv visilgāk.
Klausot vecās māmiņas padomam
Sestdienas pēcpusdienā abi ar Rūsas māti, piegājuši pie torņa, saucām: “Vai tornī kāds ir? Lūdzu, nokāpiet lejā!” Saule spīdēja, pat mazliet karsēja – dežurantam augšā vajadzētu būt, taču no būdiņas neviens neatsaucās. “Ja jums nav grūti, uzkāpiet un apskatieties,” ieteica Rūsas māte. Un man bija neērti teikt, ka diez kā negribas tur kāpt. Taču, ja cilvēks, kuram astoņdesmit gadu vecumā ir dūša ņemties ar divām govīm un kurš jaunības dienās tādā tornī kāpis neskaitāmas reizes, tā saka, jāsaņemas un jāklausa.
Uzkāpis līdz trešajai platformiņai, paskatījos lejup. Jā, par mājām esi augstāk un zemē vairs nenolēksi, bet līdz dežuranta būdiņa vēl jākāpj un jākāpj. To starp metāla konstrukciju ķeburiem tik tikko varēja saskatīt. Pie piektās platformas apstājos un noskaitīju tēvreizi, pie septītās aiz metāla stieņa aizķērās cepures nags un mana galvassega nolidoja zemē. Kur – labāk neskatīties, ka nesagriežas galva. Tad iedomājos pasaukt vēlreiz: “Vai tornī kāds ir?” Atvērās lūka un laipni atsaucās smaidīga kundze. Ja tevi kāds galapunktā gaida, tad stress ir mazāks. Pēdējos divus kāpienus (tornim ir simts pakāpienu un deviņas platformas) pievārēju tīri mierīgi. Iekrampējies rokturī, kas atradās pie lūkas posteņa būdas iekšpusē, iekļuvu apmēram piecu kvadrātmetru lielā telpā, kur mani sagaidīja dežurante Aiga Šepkina.
Kur prasās pēc Bībeles
Nostājies uz kājām, secināju – torņa būda vējā šūpojas. Taču dežurantes smaids nomierināja. “Vai jūs nedzirdējāt, kad mēs ar Rūsas māti no lejas saucām?” izbrīnīti jautāju. Aiga atteica, ka ne. Vainīga viņas pusmēteļa kapuce. Dežurante salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas tolaik staigāja pa zemi, bija ģērbusies krietni siltāk. Kaut arī saulīte šo vietu parasti apspīd bagātīgi, tādā maijā kā patlaban silts tur nav. Vējš velk cauri palodzēm, un pa šķirbām lietus laikā cauri sūcas ūdens. Skats gan ir skaists – visapkārt jaunais zaļums, Vircava tik tīra, ka, liekas, varētu zivis saskatīt. Lietavu radītajiem plūdiem raksturīgos kafijas brūnos ūdeņus vismaz pagaidām upē nemanīja. No “zaļā mūra” aizsegtās Jelgavas redzami baznīcu torņi un vienpadsmitstāvīgās mājas. Aizdomīgu dūmu nekur nebija. Aplaidu skatu būdas iekšpusē. Vidū galds, uz kura atbilstoši kompasa rādījumiem novietots dzelzs disks ar grādu skalu un tādu kā mērķekli. Uz norūsējušā metāla grādus tik tikko iespējams salasīt, tomēr ar šo ierīci diezgan precīzi var noteikt azimutu jeb virzienu, kur varētu būt redzami dūmi. Drošības pēc blakus grādiem uz galda virsmas ar pildspalvu pierakstīti orientieri – Staļģene, Platone, Garoza… Neprecizitātes un kļūdas ugunsgrēka vietas noteikšanā var maksāt dārgi. Pie logiem pierīkoti vairāki mazi plauktiņi. Uz viena mierīgi klusēja vēl padomju laikā ražota rācija “Lini 8”. Blakus nolikts krietni modernāks sakaru līdzeklis – mobilais telefons, kuram uztveršanas zona tur ir izcili laba. Uz cita zemloga plauktiņa radioaparāts. Lejā uz grīdas akumulatoriņš, kas savienots ar pagaidām klusējošo rāciju. Turpat blakus soma ar dežuranta personīgajām lietām, kādu žurnālu, grāmatu un adīkli. Bet aiz koka konstrukcijas aizbāzta vēl viena grāmata, kuras kādu laiku nešķirtās lapas apskādējis lietusūdens. Tā ir Bībele, Jaunā derība. Jau novērots, ka cilvēki, kas strādā lielā augstumā, jūrā vai citā ekstremālā vidē, ir dievbijīgāki.
Dežurante Aiga mani bija noturējusi par solīto galdniekmeistaru, kuram beidzot būtu jānāk saremontēt 9. janvāra orkānā cietušo būdu. Jāieliek viena vējā izpūstā rūts (tās vietā pagaidām ir finiera plāksne). Taču var parunāties arī ar žurnālistu. No pieredzes jāpiebilst: ja žurnālists kaut kur dabū savu degunu iebāzt, tad drīz tur varētu parādīties arī, piemēram, galdniekmeistars, un turpmāk tā vieta izskatīsies acīmredzami labāk.
Uguns novērošanas torņa dežuranta darbs Aigai patīk. Kādas īpašības, to veicot, vajadzīgas? Dežurante pasmaida: nekas īpašs, tomēr ne katrs var tos simts pakāpienus uzkāpt. Jābūt izturībai pret jūras slimību, jo šūpošanās daždien ir tāda, ka, sperot soli, drošības pēc kaut kur jāpieturas. Noteikumi gan paredz: ja vēja ātrums sasniedz 12 metru sekundē, dežūras torņos tiek pārtrauktas. Lielākās brāzmās Aiga Šepkina sevi mierina ar domu, ja jau tornis nostāvēja janvāra orkānā, tad nostāvēs arī turpmāk. Protams, redzei jābūt labai, turklāt acumēram, lai varētu noteikt attālumu līdz vietai, kur pamanīti dūmi. Par etalonu kalpo, šķiet, augstākais punkts Jelgavā – cukurfabrikas skurstenis. No Svirlaukas torņa līdz tam ir pieci kilometri.
Šogad dzīvojam godīgāk
Vēlāk sarunā agrākais mežzinis, tagad virsmežniecības uguns novērošanas dienesta dežurants Indriķis Strautnieks par torņu dežurantiem teica: “No vienas puses, cilvēki, kuri strādā torņos, ir varoņi, kas spēj izturēt gan drēgnumu un šūpošanos vējā, gan karstumu, kad vasarā cepina saule. Varētu jau kaut ko klāt logiem priekšā, bet tas traucē vērot mežus. No otras puses, torņa dežuranta darbs ir sezonāls (no aprīļa līdz septembrim), un ar to vien iztikt cilvēks nevar. Jaunajos metāla torņos man nav vajadzības kāpt. Vecie koka patika labāk, tie bija mājīgāki, un, protams, arī pats biju jaunāks.”
Kā ar mežu ugunsgrēkiem? Līdz pagājušajai sestdienai Jelgavas rajonā bija reģistrēti tikai pieci, pērn ap šo laiku – četras reizes vairāk. To var izskaidrot ar vēlo un diezgan slapjo pavasari. I.Strautnieks domā, ka tas ir arī rezultāts tam, ka kūlas dedzinātājus sākusi “žņaugt” televīzija. “Šogad ir daudz godīgāk,” piebilst pieredzējušais vīrs.
