Pēdējā laikā aktualizējies nacionālo minoritāšu konvencijas ratifikācijas jautājums – kā šis dokuments praktiski ietekmēs majoritātes un minoritāšu attiecības Latvijā?
Pēdējā laikā aktualizējies nacionālo minoritāšu konvencijas ratifikācijas jautājums – kā šis dokuments praktiski ietekmēs majoritātes un minoritāšu attiecības Latvijā? Seminārs “EP Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību un īstenošanas prakse dalībvalstīs” notika Sabiedrības integrācijas centrā Jelgavā.
Tas bija pirmais pasākums trīs semināru ciklā. Pārējie divi notiks Rēzeknē un Daugavpilī. Trīs aktuālākās tēmas – minoritāšu valodu lietošana administratīvajās iestādēs, minoritāšu izglītības iespējas dzimtajā valodā un sabiedrības līdzdalība svarīgu jautājumu lemšanā un ietekmēšanā.
Konvencijas normas – “pietiekami bezzobainas”
Politoloģe Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pārstāve Ilze Brands – Kehre uzsvēra, ka šai konvencijai nevajadzētu kalpot par biedu vai sabiedrības šķēlēju, jo konvencijas normas ir pielāgojamas katrai valstij, tās ir “pietiekami bezzobainas”. Tomēr šis dokuments ir vēl viens instruments, kam vajadzētu veicināt dialogu starp nacionālajām minoritātēm un majoritāti, kā arī starp sabiedrību un valsts oficiālajiem pārstāvjiem – likumdevēju varu un valsts pārvaldi.
Darba grupā, kas izveidojusies, lai analizētu atsevišķas konvencijas normas, apvienojušies LU Cilvēktiesību institūta, LU Etnisko pētījumu centra, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra un Fridriha Eberta fonda pārstāvji. Jāuzsver, ka šī grupa analizē normas, veicina diskusiju un pilda izskaidrojošas funkcijas, nepārstāvot nedz valdību, nedz minoritātes.
Tomēr klātesošie bažījās par praksi. Kaut arī šai konvencijai vajadzētu veicināt saprašanos, dialogu, labvēlīgus starpnacionālus procesus, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, nav izslēgts, ka dokumenta ratificēšana varētu radīt papildu spriedzi saistībā ar politiskām spekulācijām un sašķeltās sabiedrības atšķirīgo interpretāciju.
Sabiedrības līdzdalība – alternatīvie ziņojumi
Būtiskākais, kas jāielāgo minoritātēm, – trešajā dienā pēc dokumenta ratifikācijas praktiski nekas nemainīsies. Gadu pēc ratifikācijas valstij jāsniedz ziņojums, kā tiesību normas tiek realizētas praksē. To izvērtēs 18 ekspertu konsultatīvā padome un komiteja, kas sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem. Līdztekus valdības ziņojumam iespējami alternatīvie ziņojumi. Izvērtēšanas laikā konsultatīvā padome tiksies ar minoritātēm. Tomēr jāņem vērā, ka aizstāvēt minoritāšu tiesības nenozīmē neņemt vērā majoritātes tiesības.
Vēl viens būtisks aspekts – konvencija ir paredzēta, lai pasargātu vēsturisko minoritāšu valodas no pilnīgas izzušanas, bet tā nav domāta kā neseno imigrantu politisks instruments, lai attaisnotu savu nevēlēšanos integrēties attiecīgās valsts vairākumā. Līdz šim Latvijā vērojama frustrācija starp krievu un latviešu valodā runājošām kopienām, bet minoritāšu konvencija vairāk uzsver vēsturiski dzīvojošo minoritāšu Latvijā – čigānu, ebreju, lietuviešu, poļu – intereses.
Atbalstīt krievvalodīgos nav tieši tas pats, kas rūpēties par minoritātēm, jo daudzas nacionālās minoritātes zaudējušas savu identitāti un asimilējušās krievu vai latviešu valodā runājošā kopienā.
Vai konvencija ietekmēs izglītības reformu?
Diskusijā 6. vidusskolas direktors Alfrēds Holsts neslēpa savu pieredzi, ka vispārējā spriedze vērojama pat vienas klases kolektīva ietvaros, – ir izglītības reformu atbalstošie, noliedzošie un pasīvie. I.Brands – Kehre uzsvēra, ka konvencija būtiski neietekmēs izglītības reformu. Etnisko pētījumu centra speciāliste Sigita Zankovska – Odiņa akcentēja kvalificētu skolotāju ieguldījuma nozīmi katras etniskās minoritātes kultūras, valodas un reliģijas saglabāšanā. Jebkura valsts bagātināsies no tā, ja veicinās kultūras sakņu uzturēšanu mazākumtautību vidū savā teritorijā. Liela nozīme varētu būt privāto skolu atvēršanai. Tomēr šajā procesā ir nepieciešama pašu iniciatīva un sakārtota likumdošana – visām privātskolām vienādi finansēšanas noteikumi. Pašvaldības pārstāvji savukārt paredz grūtības ar konvencijas ratificēšanu saistītajās interpretācijās ne tik daudz no mazajām minoritātēm, ko aizstāv konvencija, cik no tiem indivīdiem, politisko manipulāciju gūstekņiem, kas, ideloģisku apsvērumu vadīti, pieprasīs savu tiesību apmierināšanu “rīt uz brokastlaiku”.
Par konvenciju un minoritātēm citās valstīs
Šveice un Vācija savos konvenciju izpildes ziņojumos paskaidro sīkāk, ka nepilsoņi nevar prasīt konvencijas aizsardzību, jo tā nav vispārējs cilvēktiesību dokuments. Dānija neatbalsta atsevišķās valstīs pārāk plašo konvencijas interpretāciju, attiecinot to uz grupām, kas neatbilst nacionālo minoritāšu statusam. Norvēģija un Ungārija minējušas 100 gadu kā kritēriju, kas kādai minoritātei būtu jānodzīvo attiecīgajā valstī. Vācijā noteikti pieci nacionālās minoritātes kritēriji – Vācijas pilsonība, atšķirīga identitāte un vēlme to saglabāt, dzīve tradicionālos apdzīvotajos rajonos. Ja kādai etniskajai grupai trūkst kaut viena no šiem nosacījumiem, uz to nevar attiecināt statusu. Vācijā par nacionālajām minoritātēm tiek uzskatītas tikai četras nelielas grupas – sorbi, dāņi, frīzi un čigāni –, kas veido 0,3 procentus no iedzīvotāju kopskaita.
Atzīstot par nacionālajām minoritātēm visus mūsu valstī dzīvojošos nepilsoņus vai etniskās grupas, kas Latvijā iebraukušas pēc Otrā pasaules kara, mēs varētu radīt Eiropai nevēlamu precedentu. Visticamāk, ka tā tomēr nenotiks.
