«Restitutio in integrum» (14. maijs) vdz: Igauņi ir lepni un prot sevi pasniegt, radot ilūziju, ka pie viņiem viss ir labāk. Latviešiem nepieciešams augstāks pašnovērtējums.
“Restitutio in integrum” (14. maijs)
vdz: Igauņi ir lepni un prot sevi pasniegt, radot ilūziju, ka pie viņiem viss ir labāk. Latviešiem nepieciešams augstāks pašnovērtējums. Nu un kas, ka Igaunija parakstīs robežlīgumu?! Latvija toties tam panākusi starptautisku skanējumu, kas nemaz nenāk par sliktu ne mums, ne kaimiņiem.
māsiņa: Neuzskatu, ka igauņi, parakstot robežlīgumu, ārpolitikā būtu soli priekšā. Viņu sasniegumi nav vienkārši salīdzināmi ar Latviju – jāņem vērā konteksts. Vispirms jāatceras, ka Igaunija nav tik piesārņota ar civilokupantiem kā Latvija. PSRS veidotā politika attiecībā uz mūsu valsti bija daudz negatīvāka – tika iepludināti cittautieši, izveidotas armijas bāzes utt. Igaunijai nav jācīnās ar tik smagām sekām kā Latvijai. Turklāt arī viņiem ir daudz problēmu, tikai neviens nebļaustās. Piemēram, pat ar lielākām algām nekā Latvijā neskaitāmi mediķi atstāj Igauniju, lai strādātu citur ES. Par robežlīgumu nav jāsatraucas – kāpēc mums būtu sevi lēti jāatdod, lai pielīstu ES un Krievijai?
Auditors: Man tā jezga nav pieņemama. Esmu sapratis, kāpēc nepieciešama pirmā deklarācija pie robežlīguma. Tā vajadzīga, lai valstij nebūtu jātiesājas Satversmes tiesā ar bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru īpašumi ir Abrenes teritorijā, jo, atsakoties no tās, daudziem īpašniekiem radīsies materiālas pretenzijas pret valsti. Šī deklarācija, iespējams, bija nepieciešama, taču šo jautājumu vajadzēja apspēlēt prātīgāk – informēt par to Krieviju, izskaidrot mūsu pozīcijas. Tagad sanācis tāpat kā vienmēr.
Runājot par otru deklarāciju (par PSRS režīma nosodīšanu) – bez tās, manuprāt, varēja iztikt. Nevajag aizmirst, ka arī pašmāju bāleliņi naski piedalījās šā režīma veidošanā. Starp citu, nevajadzētu aizmirst, ka komunistiem bija nozīmīga loma pirmās Latvijas brīvvalsts izveidošanā (1920. gada līgums utt.).
Tā vien šķiet, ka Latvijas politiķi vēlas radīt savu holokausta paveidu, un Krievijai visu laiku būs jāatvainojas Latvijai par agrākajiem nodarījumiem, kā tas pašlaik notiek starp Vāciju un ebrejiem. Tomēr Krievija nav Vācija. Man tā jezga ap pagātni šķiet trula. Latvijai vajag pašapliecināties ar jauniem panākumiem un sasniegumiem, domāt par tagadni un nākotni, nevis atskatīties pagātnē. Lai cik nepatīkami būtu to teikt, bet, manuprāt, nacionālās identitātes jautājumiem Latvijā tiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Saprotams, tas ir izdevīgi mūsu valsts politiķiem, tas novērš iedzīvotāju uzmanību no sociālajām un sadzīves problēmām, bet vai tas vajadzīgs tautai? Jāatceras, ka mēs esam Eiropas pilsoņi, kuriem, saglabājot nacionālo identitāti, būtu jākļūst par pilntiesīgiem Eiropas saimes locekļiem – eiropiešiem. Mums būtu jāmācās no vecajām Eiropas valstīm, kurās nacionālā identitāte netraucē veidot kopējās vērtības, kuru pamatā ir cilvēks un viņa tiesības. Diemžēl mūsu valstī cilvēks nav prioritāte, par tā tiesībām nemaz nerunājot. Savu vārsmojumu kā tipisks latvietis gribētu pabeigt ar saukli: “Latvieši, saglabājiet savu valodu, izpaudiet savas nācijas identitāti kultūrā un mākslā, esiet simtprocentīgi latvieši un simtprocentīgi eiropieši (šie lielumi viens otru papildina)!”
TTT: Simtprocentīgi piekrītu Auditoram. Jādomā par tagadni un nākotni! Cik var skatīties atpakaļ?! Daži politiķi uz tā rēķina “uztaisa vārdu”, bet zaudētāji esam mēs – tauta.
