Brāzmains dienvidrietumu vējš pūta mugurā, kad ar velosipēdu braucu pa Raiņa ielu. Bija šopavasar pirmā saulainā diena.
Brāzmains dienvidrietumu vējš pūta mugurā, kad ar velosipēdu braucu pa Raiņa ielu. Bija šopavasar pirmā saulainā diena. Garastāvoklis možs, kājas pašas prasījās uzmīt. Pie krustojuma ar Pētera ielu (kas pēc satiksmes noteikumiem ir mazāk svarīga) pamanīju vieglo automašīnu, kas gatavojās šķērsot Raiņa ielu.
Caur automašīnas stiklu skaidri redzēju tās vadītāju – vecāku vīru. Viņš, cieši satvēris stūri, gaidīja izdevīgu mirkli galvenā ceļa šķērsošanai un lūkojās apkārt. Taču mūsu skatieni nesastapās. “Vai tiešām tas onkulis mani neredz?!” bija mana pēdējā doma pirms negadījuma, kas salīdzinājumā ar to, kā varēja beigties, beidzās labi.
Ja burtiski skatās rakstītos noteikumus, vainīgs bija autovadītājs, jo viņš nepalaida garām transporta līdzekli, kas brauca pa galveno ceļu. Ja domā reālāk, tad, protams, vainīgs biju arī es, jo neievēroju vecu velosipēdistu likumu – pirms ceļu krustojuma palaid brīvgaitā. Divritenis nav viegli pamanāms. Tam nevar ieslēgt ne tuvās, ne tālās gaismas. Kā vēlāk skaidroja vīrs, kas, starp citu, bez avārijām bija nobraucis četrdesmit gadu, viņam skatīties uz manu pusi bija traucējusi spožā pavasara saule, turklāt, tuvojoties krustojumam, es atrados piecstāvu mājas ēnā.
Pamatīgā dunka, ko, saduroties ar automašīnu, dabūju sānos, lika pārdomāt, kā ir ar velosipēdistu drošību Jelgavā. Pirmais, kam par šo lietu apjautājos, bija Domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods. Viņš ir svētdienas velobraucējs, ikdienā pārvietojas ar automašīnu. Riteņbraucēju iespējas Jelgavā viņš, no vienas puses, vērtē kā neapmierinošas, bet, no otras, – visās kapitāli rekonstruētajās ielās veloceliņi tiekot iestrādāti un, kaut pamazām, situācija uzlabojas. Sevišķi labi tas redzams uz Driksas un Lielupes tilta. Augstajam amata vīram var ieteikt kādu svētdienu pavizināties pa pērnvasar rekonstruēto Mātera ielu. Nu nav tur domāts par riteņbraucējiem! Toties Valsts ģimnāzijas pagrabstāvā velosipēdus var saskaitīt diezgan daudz. Jaunieši tos lieto ik dienas un bieži vien brauc krietni aizrautīgi. Kā, aptaujājot savus skolasbiedrus, noskaidrojusi mūsu topošā korespondente Aleksandra Fahretdinova, daži ik dienu “norullē” pat trīsdesmit kilometru.
Aprīlī ES atbalstītu pētījumu “Stop” veica jauniešu sabiedriskā organizācija “Kovārnis”. Tika aptaujāti 834 pilsētas jaunieši vecumā no 15 līdz 23 gadiem. “Kovārņa” secinājumi: gandrīz visi aptaujātie uzskata, ka velosipēdistu celiņi vēl būtu vajadzīgi. Par prioritāriem maršrutiem jaunieši nosaukuši šādus: Tušķi – Ozolnieki, pilsētas centrs – Mežciems, Mātera, Pasta, Akadēmijas, Raiņa, Rūpniecības, Filozofu iela un Meiju ceļš.
Ar divriteņiem pārvietojas aptuveni 70 procentu no aptaujātajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem (vadītāja apliecība ir 40 procentiem). Starp jaunietēm velobraucējas ir apmēram puse (vadītāja apliecība ir 17 procentiem).
Ceļu policijas Jelgavas nodaļas priekšnieks Aivars Putniņš par mūsu riteņbraucējiem saka: “Vēl jau vasara tikai sāksies, bet vismaz pagaidām velosipēdisti Ceļu policijai (jāpiesit pie koka) īpašas problēmas nerada. Profilakses darbs devis augļus, un grožus vaļā nelaidīsim.”
Sliktāks stāvoklis ir laukos. Riteņbraucējiem biežāk trūkst atstarotāju, un vairāk ir arī gadījumu, kad viņi aizturēti, braucot dzērumā (sods par šādu bīstamu pārkāpumu ir līdz 30 latiem). Pilsētā avārijas situācijas rada sliktais ielu segums. Līkumojot starp bedrēm, velosipēdists izbrauc ārpus braukšanas joslas un traucē automašīnām.
Īpašu uzmanību gribu pievērst tam, kā riteņbraucēji izdara kreiso pagriezienu krustojumos – viņi it kā pārvēršas par gājējiem un pie zaļās gaismas dodas pāri pa gājēju pārejām. Šajā gadījumā viņiem, protams, ir priekšroka salīdzinājumā ar mašīnām, kas pāri gājēju pārejai veic labo vai kreiso pagriezienu. Taču velosipēdistam jāievēro viens noteikums, proti, viņam jānokāpj no sava braucamrīka, un tas pāri pārejai ir jāstumj. Pretējā gadījumā braucošs velosipēdists uz gājēju pārejas var parādīties ļoti strauji, un autovadītājs, kas krustojumā izdara pagriezienu, var nepaspēt nobremzēt.”
Pagājušā gadsimta sākumā viens no mūsu diženākajiem novadniekiem tautsaimnieks Jānis Bisenieks vadījis ne tikai veselu rindu uzņēmumu un kredītsabiedrību, bet arī Kurzemes Riteņbraucēju biedrību. Skatoties vecās fotogrāfijas, pirmajā mirklī tā šķiet kā tāla pagātne. Mūsdienās taču uz darījumu pārrunām ar velosipēdiem nebrauc. Tomēr, ja mēs kaut par procentu gribam būt neatkarīgāki no krievu vai arābu naftas, stiprināt veselību un apkārtējās vides tīrību, prātīgāk izmantot personīgos līdzekļus, un tad velosipēds var lieti noderēt. Tā vismaz liecina redzētais Nīderlandē, Dānijā un daudzās citās ES valstīs.
