Jelgavas Pilsētas svētku pirmās dienas – 26. maija – koncertnorises pulksten 19.30 kultūras namā noslēgs kori «Zemgale» un «Spīgana» un Jelgavas bigbenda instrumentālistu kvartets, kas atskaņos fragmentus no Z.Liepiņa un M.Zālītes rokoperas «Lāčplēsis».
Jelgavas Pilsētas svētku pirmās dienas – 26. maija – koncertnorises pulksten 19.30 kultūras namā noslēgs kori “Zemgale” un “Spīgana” un Jelgavas bigbenda instrumentālistu kvartets, kas atskaņos fragmentus no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis”.
No rokoperas autora pārraudzībā iestudētā “Lāčplēša” skatuves pirmvarianta Jelgavā tapusī versija atšķiras ar to, ka darbs ir īsināts, turklāt kā sižetiska “saistviela” starp izraudzītajām kompozīcijām izmantots Andreja Pumpura eposa (nevis libreta autores Māras Zālītes rakstītais) teksts.
Runājot par darba izvēli, projekta vadītājs diriģents Aigars Merijs – Meri eposu un no tā tapušo rokoperu dēvē par sacerējumiem, ar ko katram samērot savas dzimtenes mīlestības un latvietības īstumu, pretstatot to virspusējam “parādes patriotismam”. Tieši tāpēc “Lāčplēsis” pieļauj arī tādu skatuves traktējumu, kurā nav mītiskošanas un pārliecīga patosa, bet netrūkst veselīgas pašironijas par sevi gan kā latviešiem, gan kā skatuves māksliniekiem.
“”Lāčplēsis” ir kaut kas dziļi iekodēts mūsos – mūsu dziļākā traģēdija un augstākā laime vienlaikus. Nevis skaļi deklarēta dzimtenes mīlestība un Latvijas slavināšana, ko mēdz izmantot arī pašlabuma meklēšanai, bet dziļākais esības kods – tas, kāpēc mēs sevi saucam par latviešiem. Savukārt patiesums, neliekuļotība ietver arī spēju ar veselīgu ironiju palūkoties uz sevi – apzināties savu spēku. Izrādē varoņus nemītiskojam. Gluži pretēji – vēlamies uzvērt: mēs (un arī jūs) katrs varam būt kāds no viņiem.” Tas, izrādes vēstījumu formulējot režisores Lolitas Truksnes vārdiem, to pašu jautājumu ļauj uzdot no citas puses: cik daudz tevī ir katra no viņiem: Lāčplēša, Līkcepures, Kangara?
Izrādes autori cer, ka nepatētisko, “nedistancēto” attieksmi pret eposa un rokoperas notikumiem un varoņiem skatītājs izjutīs līdz ar zināmu “aizkulišu” jeb “mēģinājuma efektu”, jau ienākdams zālē 15 minūšu pirms izrādes: koris uz skatuves iemēģina balsis, savukārt no skaļruņiem ierakstā skan uzskati par pašu sacerējumu – pretrunīgi viedokļi, kas tika pausti “Lāčplēša” pirmiestudēšanas laikā – no domām par tēlu traktējumu līdz varoņeposa roka apdarei.
Lāčplēsi dziedās Lauris Goss (agrāk zināms kā grupas “The Rift” solists), Kangaru – Gunārs Kalniņš, Laimdota būs Elīna Libauere (viens no vadošajiem soprāniem Latvijas Radio korī, nupat Andra Dzenīša operā “Tavas klusēšanas grāmata” dziedāja galveno lomu), Staburadze – kora “Zemgale” diriģente Laura Smilga (dzied arī epilogu un finālu), Ziemeļmeita – Inita Kuģe (vokālā pedagoģe Jelgavas 4. vidusskolā), Dīterihs – Jānis Kokins (Latvijas Radio kora dziedātājs un Dobeles kora “Sidrabe” kormeistars), Līkcepure – vēl viens Radio kora dalībnieks Kārlis Rūtentāls. Pārējās divas lomas tēlo jelgavnieki, kuru vārdi mūsu pilsētas koru kustībā jau gadiem komentārus neprasa: Lielvārdis būs Aigars Reinis, Koknesis – Ingus Leilands.
Dziedātāju kustību horeogrāfiju veidojusi Alda Skrastiņa.
Kā stāsta diriģents, piezemētajam runasveidam piemērots tikpat askētisks skatuves vizuālais ietērps. Ir deviņas lomas. Uz skatuves būs deviņi krēsli. Uz katra – apģērba gabals vai cits lomai raksturīgs atribūts, ko uzvilks vai paņems rokā solists, iznākot kora priekšā. Līkcepurem tā būs kaklasaite un gaiša žakete, Dīteriham – ādas jaka un plaukstdators, Lāčplēsim – balts krekls.
