Studentu pilsētai ar joni tuvojas sesija un kursa darbu nodošanas laiks. Arī mani tas skar.
Studentu pilsētai ar joni tuvojas sesija un kursa darbu nodošanas laiks. Arī mani tas skar. Par sava kursa darba tēmu esmu izvēlējusies “Nedzirdīgo komunikāciju” un, lai saprastu šo cilvēku pasauli, devos ciemos uz nedzirdīgo biedrību “Efraims”. Viesošanās tur un kontaktēšanās ar viņiem lika aizdomāties par tiem pieciem procentiem pasaules iedzīvotāju, kas dzird tikai klusumu. Tā ir cita pasaule, kuru mēs, dzirdīgie, nezinām, bet varam iepazīt un saprast, kā ir dzīvot klusumā un just tikai dzīves vibrācijas.
Nedzirdīgie cilvēki ir tieši tādas pašas būtnes kā mēs, lielākā sabiedrības daļa, un vienīgā atšķirība, kas padara mūs citādus, bet nebūt ne labākus vai sliktākus, ir tā, ka viņi nespēj dzirdēt. Jauniešiem jāmācās 11 – 12 gadu, lai pabeigtu pamatskolu, kur nu vēl vidusskolu, augstskolu un atrastu darbavietu. Nedzirdīgie prot pilnvērtīgi dzīvot, lai arī dzīve viņiem atņēmusi ko būtisku pasaules uztveršanai un iepazīšanai – dzirdi, kas ikdienā šķiet pašsaprotama lieta. Es nebūt neuzskatu, ka viņiem tas nesāp, un reizēm ir sevis žēl, iedomājoties: “Kāpēc tieši es?” Tomēr viņi spēj pateikties augstākiem spēkiem par to, kas viņiem ir dots, nevis žēloties par to, kā nav vai ir nepelnīti atņemts.
Nedzirdīgo pasaules iemītnieki ir līdzvērtīgi, tas nekas, ka viņi nespēj dziedāt kopā ar mums populārākās dziesmas ballītēs, toties viņi skaidrāk redz dzīves patieso skaistumu – ir atklātāki, dzīvespriecīgāki, redz apkārtējo pasauli detaļās, pievēršot lielu uzmanību sīkumiem, kurus lielākā sabiedrības daļa nemaz nepamana. To es ievēroju, kad biju kopā ar šiem cilvēkiem. Arī viņu dzīves daļa ir izklaide. Viņi iet uz naktsklubiem un dejo, tikai nevis dzirdot mūziku, bet gan jūtot vibrācijas un apkārtējo gaisotni, lūkojoties cilvēku sejās. Viņiem ir apbrīnojami sejas vaibsti, bagāta žestu valoda un dziļš acu skatiens, kas apbur. Ļoti reti kādam no mums ir tāds skatiens, ja nu vienīgi pavasara iemīlēšanās laikā… Daudzu nedzirdīgo sirdslieta ir arī kustību teātris un kino gluži tāpat kā mums.
Mēs nespējam iedomāties, kā ir nedzirdēt neko – ne pulksteņa tikšķēšanu, ne automašīnu troksni, pat ne putnu čivināšanu, kas pavēsta par pavasara atnākšanu. Negribu nevienu noniecināt, bet gan mudinu aizdomāties par tiem, kas ir mums līdzās, lai arī atšķirīgi, bet līdzās… Tas ir mirklis pārdomām par to, ko katram dzīve devusi un vai mēs to spējam novērtēt.
