Gada sākumā nāca klajā Ēvalda Mugurēviča grāmata «Oskars Kalpaks.
Gada sākumā nāca klajā Ēvalda Mugurēviča grāmata “Oskars Kalpaks. Pirmā pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu varoņa dzīves un kauju ceļš”.
Kad pirms neilga laika Latvijā tika organizēta aptauja par vēsturē 100 izcilākajiem latviešiem, pulkvedis O.Kalpaks pārliecinoši ierindojās pirmajā piecdesmitniekā. Tas patiesi ir unikāli, jo pulkvedis Latvijas valsts un tautas labā tiešā veidā paspēja darboties tikai nepilnus četrus mēnešus – no 1918. gada decembra līdz 1919. gada 6. martam. O.Kalpaka vārds iegājis vēsturē, tomēr ir ļoti maz literatūras, kas mūsdienīgi, skaidri un argumentēti liecinātu par šo tautas varoni. Pirmās Latvijas laikā rakstnieks Edvarts Virza pulkvedim O.Kalpakam radīja gan poēmu, gan biogrāfisku grāmatu “Pirmais Latvijas Nacionālo karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks”. Abos darbos ir augsti patētisks skatījums uz savu laiku. Tas, protams, ir vērtīgs, taču mūsdienās ne visai pārliecinošs. Jaunās grāmatas autors Ē.Mugurēvičs ir zinātnieks, vēsturnieks, akadēmiķis. Arī viņa darbs tapis ar godbijību pret tautas varoni, tomēr grāmatā viss ir iespējami precīzi argumentēts, bet pretrunīgais iztirzāts no dažādiem aspektiem. Tādējādi viens otrs pirmās Latvijas laika valdošo aprindu propagandas mīts izkūp. Piemēram, runājot par 6. martu, pulkveža O.Kalpaka bojāeju, E.Virza rakstīja: “Pieskrēja Balodis. Kalpaks, pēdējos spēkus saņēmis, satvēra viņa roku un iesaucās: “Balodi, palieciet manā vietā!”.”
Ē.Mugurēvičs šo traģisko momentu skata daudzpusīgi. Pamatojoties uz ASV dzīvojošā trimdinieka brigādes ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa publikācijām, akadēmiķis raksta: “(..) Ir arī informācija, ko 70. gados, viesojoties Monreālā, teicis bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (1899 – 1977), kas Ulmaņa valdībā ieņēma ļoti svarīgu posteni un bija labi informēts. A.Bērziņš apgalvojis, ka Balodis tradicionālo pavēli no sava komandiera nekad neesot saņēmis, jo, kad Balodis ieradies notikuma vietā, Kalpaks jau bija miris.” Ē.Mugurēvičs min arī citas liecības. Saskaņā ar tām Balodis, sākoties traģiskajai pārpratuma kaujai, atradies desmit kilometru attālumā.
Interesantas ir O.Kalpaka personības apraksta detaļas, kas liecina par viņa drosmi un cilvēcību. O.Kalpaks gandrīz visu atkāpšanās ceļu no Rīgas caur Jelgavu līdz Ventai gājis kājām. Taupījis novājējušos zirgus, kas vilka vezumus ar kara materiāliem. Kādā naktī, stumjot arumos iestigušās ragavas, O.Kalpaks pie sevis klusā balsī dziedājis dziesmu “Daugaviņa, māmuliņa”. Simpātisks ir komandiera ieteikums iznomāt kroņa muižu zemi bezzemnieku karavīru ģimenēm. Tomēr O.Kalpaks nebija nevainojams. Piemēram, savu pirmo apbalvojumu cariskās Krievijas armijā – sudraba medaļu “Par centību” – viņš saņēma par 1905. gada revolucionāru sacelšanās apspiešanu Irkutskā. Toreiz izcilais karavīrs mācījās junkuru skolā. Autors šo O.Kalpaka politisko pozīciju skaidro ar viņa izcelsmi no patriarhālas lauku ģimenes un jaunekļa paļāvību tam, ka ar uzticīgu kalpošanu caram iespējams uzlabot savu un savas tautas stāvokli. Akadēmiķis pamatoti izceļ O.Kalpaka apbalvojumus Pirmajā pasaules karā. Salīdzinājumā ar citiem latviešu virsniekiem tie tiek vērtēti visaugstāk. Latvijai liktenīgajā 1918. gada nogalē šīs ordeņu zīmes radīja uzticību un pavēra ceļu uz latviešu daļu komandiera amatu.
Starp grāmatas atbalstītājiem diemžēl nav minēts O.Kalpaka brāļa meitas Ārijas Kalpaks – Grundmanes vārds. Viņa ir dedzīga sava onkuļa piemiņas glabātāja un ieguldījusi lielus līdzekļus memoriālā pulkveža dzimtajās Liepsalās. Tomēr, kā teic ģenerālis V.Kukainis, abas šīs personas – gan akadēmiķis Ē.Mugurēvičs, gan Ārija Kalpaks – Grundmane darbojušies kopā (par to liecina viena no publicētajām fotogrāfijām), kas, protams, grāmatai nācis par labu.
