«Redz, Vasarsvētki jau klāt, bet kokiem vēl pat lapas nav saplaukušas,» nācās dzirdēt dienu pirms svētkiem.
“Redz, Vasarsvētki jau klāt, bet kokiem vēl pat lapas nav saplaukušas,” nācās dzirdēt dienu pirms svētkiem.
Kas ir Vasarsvētki? Hm… “Nu tad, kad govis pirmo reizi laiž ganos,” gadījies dzirdēt arī šādu atbildi. Svētā Gara tornī plīvo Latvijas karogs, un vai šim nosaukumam varētu būt kāds sakars ar Vasarsvētkiem?
Ar šiem svētkiem ir tā kā ar vēju – vairākums nemaz nezina, kad tiem kārta nākt, kad iet un kāpēc. Bet tie vienmēr ir 50 dienu pēc Lieldienām un ne citādi. Tiem nav nekāda sakara ar to, vai zaļo koki, lauki, krūmi. Ja nu vienīgi uztverot šos svētkus dzīvības un dzīvības pārpilnības nozīmē un simbolus meklējot dabas atmodā. Kas tie par svētkiem, ja vairākums nezina ne to izcelsmi, ne laiku, kad tie svinami.
Šajā dienā luterāņu mācītājs Ralfs Kokins pateica vienkāršas, neatkarīgi no reliģiskās piederības saprotamas lietas.
Svēto Garu tāpat kā mīlestību nevar pierādīt, loģiski strukturēt, izklāstīt. To nevar padarīt par dogmu vai teoriju.
Vasarsvētku notikumu šodien nevar ne plānot, ne paredzēt. Mēs varam tos svinēt šodien, bet varbūt, ka tie pie mums pa īstam notiek ap Jāņiem vai Pēteriem. Katram tie var atnākt citā laikā, un tie noteikti neizskatīsies pēc plānota pasākuma atbilstoši mūsu idejām par to. Parasti, ja notiek Vasarsvētki, notiek viss cits, tikai ne tas, ko bijām gaidījuši. Svētais Gars – Vasarsvētku centrālā Trīsvienības persona – māca sadzirdēt to, kas patiešām jāsaklausa.
