Ingrīda Ose nav latviete, bet ir Latvijas Republikas pilsone. Viņa mīl šo zemi, jo te pavadīta mūža lielākā daļa. Pēc vairāk nekā 50 gadiem kundze atradusi veidu, kā kaut mazliet pateikties latviešiem par grūtā brīdī sniegto roku.
Ingrīda Ose nav latviete, bet ir Latvijas Republikas pilsone. Viņa mīl šo zemi, jo te pavadīta mūža lielākā daļa. Pēc vairāk nekā 50 gadiem kundze atradusi veidu, kā kaut mazliet pateikties latviešiem par grūtā brīdī sniegto roku. Viņa jau 12 gadu nodarbojas ar labdarību, kaut arī pēc kara un pēckara gados pārciestā veselība “klibo”.
“Ja nevarēsiet atrast, pajautājiet kādam, visi te zinās parādīt, kur dzīvoju,” tā uz jautājumu par pašu celtās Ošu ģimenes mājas atrašanās vietu draudzīgi atteica Ingrīdas kundze. Un kā nu ne, ja viņa ir kā labais gariņš, ar kura starpniecību teju katram no apmēram 1800 Vircavas pagasta iedzīvotājam sarūpēts kāds gardums, sadzīves priekšmets, rotaļlieta bērniem vai apģērba gabals.
Pirmajā reizē septiņas pakas
Ingrīdas Oses likteņstāsts nav no vieglajiem. Kara dēļ piedzīvoti bada gadi, slimības, bēgšana no dzimtās pilsētas uz zemi, kur ļaudīm vēl esot ēdamais… Bet šim stāstam ir laimīgas beigas un Ingrīdas kundzei divas dzimtenes – Vācija, kur viņa nākusi pasaulē, kā arī Latvija, kas izskolojusi un devusi patvērumu. Aizvien mīļas Mežaparka priedes, kas atgādina pirmo dzimto vietu.
Tikšanās reizē vairāk runājam par gaišo, par labdarību. Palīdzēt citiem ir Oses kundzes dzīvesveids nu jau 12 gadu.
Viss sākās pavisam vienkārši. “Toreiz viesojāmies Vācijā, kad radiniece aizveda pie kādas sievietes. Tā iepazinos ar Katrīni. Viņa darbojas Vācijā dibinātajā organizācijā, kas palīdz cilvēkiem. Katrīne teica, ja mums ir laiks, lai sagatavojam sev pakas. Pirmajā reizē sapakojām septiņas. Un tad sākām saņemt regulārus, lielus sūtījumus. Tagad jau kādas trīs četras reizes gadā,” stāsta Ingrīda Ose. Pēdējā krava pienākusi nupat – 9. maijā. Tā, kā allaž, izvietota noliktavā turpat pie mājas.
Bērniem tiek spēļlietiņas
Ar uzteicamu nesavtību Vācijā organizācijas biedru draugi un daudzi draugu draugi ziedo dažādas lietas trūcīgāku valstu iedzīvotājiem. “Kad atnāk kārtējā humānās palīdzības krava, es to allaž nofotografēju, uzrakstām pateicības vēstuli, ko nosūtīt atpakaļ. Tās vācu draugi izlīmē uz stendiem pilsētā. Cilvēki iet un skatās. Pie stenda ir mans uzvārds. Ja kāds vēlas tieši mums ko ziedot, uz savākto mantu kastēm jāuzraksta attiecīgs adresāts. Kastes vēlāk nonāk centrā, kas pieņem visus ziedojumus,” zina teikt Ingrīdas kundze.
No Vācijas pienāk viss iespējamais – invalīdu ratiņi, kruķi, mēbeles, apģērbs. Pārtikas preces tonnām nākušas! Katros gadu mijas svētkos agrāk taisītas paciņas vientuļajiem iedzīvotājiem, kam nav neviena, kas varētu palīdzēt. “Īpašs gandarījums ir prieku sagādāt bērniem. Katram taču gribas kādu spēļlietiņu, tāpēc vienmēr uz Jaungadu visiem pirmsskolas vecuma bērniem pie paciņas tiek pielikta kāda mantiņa,” klāsta labdare.
Kā ģimenes uzņēmums
Ingrīdai Osei ir Vācijas organizācijas atļauja, ka viņa drīkst saņemt un dalīt sūtījumu. Cienījamā kundze to dara no tīras sirdsapziņas. Dakteriem uzgaidāmā telpa ar mēbelēm apgādāta, arī bērnudārzi. “Kad biju jaunāka, ar dēlu izbraukājām mājas, izvadājām mantas katram personīgi, jo ir taču daudzi guloši cilvēki, kam arī vajadzīgas drēbes, palīdzība. Diemžēl man vairs tam nepietiek spēka un veselības,” nopūšas Ingrīda Ose. Viņa sāka slimot jau 1976. gadā. Diemžēl tieši tik labai sirdij bija lemts sasirgt. Tagad vēl cukura diabēts nācis klāt. Un tomēr Oses kundzē jaušama enerģija un dzīvesprieks, ko viņa apliecina, visu stāstot ar smaidu sejā. Viņa nenoliedz, ka viena vairs netiktu galā: “Kastes nevaru pacelt. Bijušas reizes, kad guļu slimnīcā un atnāk fakss no Vācijas. To man atved, izlasu, uzrakstu atbildi, tad to aizved un nosūta. Visa ģimene ir lieli palīgi. Tā mums te iet.” Pagastvecis par Ošu komandas rosību sakot, ka viņi ir kā ģimenes uzņēmums.
Vēl Ingrīda Ose sadarbojas ar pagasta sociālo darbinieci. Kad atnāk krava, kopīgi norunā, kam ko vajag dot. Bet tie, kas var, paši brauc pakaļ. Par labo darbu, protams, bijušas pateicības, bet ir arī neapmierināti ļaudis. To Oses kundze uztver kā pašsaprotamu. “Nu nebūs tā, ka visiem vienmēr ir labi,” viņa saka, vien piebilstot, ka sāp negodīgu cilvēku rīcība. Proti, daži paņem drēbītes bērniem un tad tās nenovalkātas izmet atkritumos.
“Kustība ir dzīvība”
Vēl Vācijas organizācija humāno palīdzību sūta tikai Lietuvai, Rumānijai un Bosnijai. Katrā no šīm valstīm ir cilvēki, kas saņem sūtījumus, nodod tos tālāk. Viņi ik gadu tiek aicināti uz sapulcēm. Arī Ingrīdas kundze. “Vienu gadu biju saņēmusies un aizbraukusi. Tā bija lieliska iespēja vēlreiz pabūt dzimtajā zemē. Aprunājāmies, kā kuram iet, cik liela palīdzība katrai valstij vajadzīga. Lieliska pieredze. Tagad, par laimi, robežas šķērsot vienkāršāk. Galvenais, pašiem nesataisīt mēslus – nesūtīt to, ko nedrīkst.” teic I.Ose. Viņai vēl atmiņā palikusi tā reize, kad uz robežas atņemta krava, ko noturēja par kontrabandu.
Pirms Ingrīda Ose sāka nodarboties ar labdarību, viņas rūpals bija lauksaimniecība. Arī tagad pie mājas desmit hektāros zemes aug kartupeļi un vēl šis tas, taču nu jau laukos saimnieko dēls un vedekla. Bet mamma un vecmāmiņa Ingrīda paliek uzticīga labdarībai. Viņa teic, ka sākto negribas pārtraukt, jo, “kā saka, kustība ir dzīvība. Kamēr kaut ko dari, esi citiem vajadzīgs”.
***
Ingrīdas Oses vizītkarte
65 gadi
Dzimusi Kēnigsbergā (šodienas Kaļiņingradā)
Brīvi runā un raksta vācu valodā
Dzīvo Vircavas pagasta Mazlaukos
Absolvējusi toreizējo Jaunsvirlaukas septiņgadīgo skolu
Ar skolas gados sastapto Bruni nosvinēta 47 gadu kāzu jubileja
Izaudzināti divi bērni. Meita Gunta strādā studentu kopmītnēs, bet dēls Aldis nodarbojas ar celtniecību
Ir divas 15 un 7 gadus vecas mazmeitas – Samanta un Inga.
Abonē un lasa “Praktisko Latvieti”, “Privāto Dzīvi”, “Latvijas Avīzi”, “Zemgales Ziņas”
Intereses: politika, māksla
Vaļasprieki: krāj zvanus, vardes un rūķīšus
Ar labdarību nodarbojas kopš 1993. gada
2003. gadā saņēmusi Labās zvaigznes zīmi kā pateicību par labo sirdi un atbalstu līdzcilvēkiem
