Izlasot kārtējo pētījumu par dzimumu līdztiesības problēmām Latvijā, nolēmu veikt savu kolēģu ekspresaptauju.
Izlasot kārtējo pētījumu par dzimumu līdztiesības problēmām Latvijā, nolēmu veikt savu kolēģu ekspresaptauju. Daiļā dzimuma atbildes mani īpaši gan nepārsteidza. Vairums neizpratnē paraustīja plecus un ziņkāri pajautāja, kāpēc mani tas varētu interesēt. Iemesls bija vienkāršs – nesen veikts pētījums par dzimumu līdztiesības jautājumiem Latvijas izglītības sistēmā. Izrādās, skolotāji uzskata, ka meitenes ir emocionālākas, kārtīgākas, paklausīgākas un kautrīgākas. Savukārt zēniem raksturīgāka ir pārgalvība, agresija, atlētiskums, trokšņainums. Vairāk nekā puse pedagogu dzimumam mācību procesā nemaz nepievērš uzmanību. Vienīgi – meitenēm labāk padodoties literatūra un mūzika, bet zēniem – fizika un informātika.
Neesot arī problēmu ar vienādām iespējām saņemt normālu izglītību. Taču nenoliedzami ir tas, ka izglītības iestāžu vide Latvijā ir femīna – teju deviņdesmit procentu pedagogu ir sievietes.
Saprotu, ka dažiem tas šķitīs kā klajš dzimumu nevienlīdzības apliecinājums. Izbrīnīti par to, ka pie mums rakstošajā presē redakcijās pārsvarā strādā sievietes, bija žurnālisti no Zviedrijas. Kā jau dzimumu līdztiesības apologētiem viņiem tas šķita diskusijas par dzimumu līdztiesību vērts. Runājām par to, ka arī izglītības sistēmā vara ir sieviešu rokās. Skaidrojumam, ka visa pamats ir gluži prozaisks – kā vienā, tā otrā vietā atalgojums ir pārāk mazs, zviedru žurnālisti pat negribēja ticēt. Arī tam, ka tikai sievietes var uzņemties mazāk atalgotu darbu, jo vīri strādā un pelna ģimenes uzturēšanai, zviedri negribēja ticēt.
Ārvalstīs pēdējā desmitgadē sāktā cīņa par dzimumu absolūto līdztiesību mums Latvijā šķiet apsmaidīšanas vērta. Pašlaik Latvijā no trim valsts augstākajām amatpersonām divas – Valsts prezidente un Saeimas spīkere – ir sievietes. Zviedrijas likumi noteic, ka parlamentā obligāti jāievēro noteikta dzimumu proporcija, salīdzinājumā ar situāciju pie mums tas šķiet kā amizants joks.
Par dzimumu līdztiesību interesantus vārdus teikusi viena no augstākā līmeņa uzņēmuma vadītājām Marianna Niverta, būdama uzņēmuma “Telia” prezidente un vadītāja ar supersievietes tēlu, viņa nepārtraukti figurēja plašsaziņas līdzekļos: “Tas (dzimumu līdztiesība) būs tajā dienā, kad es uzņēmumu valdēs redzēšu tikpat daudz dumju sieviešu, cik šodien – dumju vīriešu.” Skan absurdi? Iespējams. Tomēr tas atbilst patiesībai – līdztiesība pāri visam.
Iespējams, man kā vīriešu dzimumu pārstāvošam kaut kas tāds šķitīs nepieņemams. Savulaik man bija iespēja uzturēties ASV. Tolaik visaugstāko vilni sita tieši sieviešu cīņa par līdztiesību visur un visā. Turklāt amerikānietes šajā cīņā nonāca līdz absurdam. Tevi mierīgi varēja apsūdzēt seksismā un dzimumu līdztiesības pārkāpšanā kaut vai par vietas piedāvāšanu transportā, atverot sievietes priekšā durvis, vai – ne tā riktīgi pareizi esi palūkojies uz kolēģi.
Tā vien šķiet, ka, runājot un cīnoties par dzimumu līdztiesību visā un visur, esam no bļodas kopā ar ūdeni izlējuši arī bērnu. Vairumā gadījumu vienlīdzības cīņa ieņēmusi ārišķīgas un nebūtiskas, kaut arī efektīgas formas. Tajā pašā laikā kaut kur pazudis saturs.
