Ikvienas profesijas pārstāvim darba gaitās noteikti gadījies kāds neparastāks vai pat kuriozs piedzīvojums.
Ikvienas profesijas pārstāvim darba gaitās noteikti gadījies kāds neparastāks vai pat kuriozs piedzīvojums. Pieredzējušajam Sidrabenes pagasta veterinārārstam Jāzepam Pučinskim ir 35 gadu darba stāžs un veseli trīs tādi stāsti, kas viņam palikuši atmiņā un atceroties liek pasmaidīt.
Nav šaubu, ka veterinārārsts ir smags un atbildīgs arods, un tikai reizumis mēdz gadīties arī tā…
Trīnītes
Tas notika jau pirms laba laika. Reiz kādā naktī bija izsaukums pie kādas tantītes. Viņas gotiņa nevarēja atnesties. Apgrūtinātas dzemdības. Pie tantiņas kūts tumša, dega tikai viena lampiņa stūrī. Es gotiņu izmeklēju un konstatēju teliņam komplikācijas. Tantei teicu, lai aiziet uz mājām, uzsilda ūdeni, paņem ziepes – visu, kas vajadzīgs, lai gotiņa atnestos. Viņai līdz dzīvojamai ēkai bija jāiet kādi pussimt metri.
Pa to laiku izkārtoju un izvilku teliņu. Tad jutu, ka gaidāms vēl viens teliņš. Un viņš atskrēja. Palīdzēju arī tam nākt šai pasaulē. Abus jaundzimušos aiznesu un ieliku aizgaldā kūts pašā stūrī tumsā. Pēc tam gāju lūkot, kā klājas gotiņai, un sapratu: šoreiz gaidāmi brīnumi – pasaulē nāks vēl viens telēns. Jau trešais! Parasti gadījumos, kad uzreiz atskrien divi vai trīs teļi, tie ir mazāki un piedzimst vieglāk.
Arī trešo teliņu noliku aizgaldā. Vēl pagaidīju kādas desmit minūtes, pārbaudīju, vai ar gotiņu viss kārtībā. Tikmēr arī saimniece bija atpakaļ ar visu nepieciešamo. Tajā brīdī viņai par trim teliņiem neko neteicu, vien to, ka teliņš jau atskrējis un guļ aizgaldā. Saimniece nopriecājās: “Vai, cik labi, dakter! Man pat nevajadzēja palīdzēt.” Es vēl pieteicu, lai pēc stundas atnāk jaundzimušo padzirdīt. Pārliecinājos, ka viss padarīts, kā nākas, un aizbraucu mājās.
Tikko biju iegājis istabā, kad zvanīja telefons. Kā tad, tā pati saimniece: “Dakter, es aizgāju ar spaini dzirdīt teļu, bet tur trīs galvas pretim! Kā tas varēja notikt?” Es vēl mazliet pajokoju: “Sak, nezinu, nezinu. Es tikai vienam palīdzēju piedzimt.” Kundzīte nudien bija pārsteigta: “Nu nevar būt! Nu nevar būt!” viņa atkārtoja. Tad gan atzinos – kamēr viņa pusstundu ar ūdens sildīšanu ņēmās, gotiņai trīs teliņi atskrēja. Saimniece nebeidza vien brīnīties. Vēlāk aizbraucu, gribēju pārliecināties, ka trīņi ir veseli. Un tā arī bija – gotiņai nebija nekādu komplikāciju, un teliņi izauga ļoti skaisti. Interesanti, ka trīnītes visas bija telītes.
Nodevīgā smaka
Bija vēl kāds gadījums, kas, no vienas puses, nemaz nav tik anekdotisks, kā sākumā šķiet, drīzāk gan pamācošs un bīstams.
Cūku fermā sieviete gados, ģērbusies zilajā virsvalkā jeb ķitelī, kā toreiz to sauca, baroja cūkas. Vispirms viņa iegāja pie katras sivēnmātes, iztīrīja sili un no ratiņiem ielēja pa spainim barības. Pats pēdējais šajā rindā bija dūšīgs, kilogramus divsimt smags kuilis. Neko sliktu nenojauzdama, kopēja kā aizvien iegāja arī pie tā. Sāka tīrīt sivēnu tēta sili, ko tas bija piebradājis, kad pēkšņi milzīgais dzīvnieks lēca kopējai virsū. Vēlāk noskaidrojās, ka kopēja tieši pirms tam bija barojusi cūku, kas meklējās. Situācijā vairs nebija nekā smieklīga, kopēja nespēja ne atbrīvoties no divus centnerus smagā dzīvnieka, ne piecelties.
Kad kopējai tomēr izdevās tikt vaļā no kuiļa, viņa metās bēgt. Aizgaldā palika noplēstie svārki un zilais ķitelis, bet bēgošajai kopējai mugurā tikai apakšdrēbes. Un taisni es tur, garām ejot, pagadījos. Atceros, toreiz nodomāju: “Ko šī skrien vienās biksītēs un puskreklā. Ne halāta, ne brunču…” Lūk, ko nozīmē smaka! Vēlāk brīdināju cūkkopējas, lai citreiz vispirms iet pie kuiļa un tikai tad baro sivēnmātes.
Tāds, lūk, piedzīvojums. Tagad var arī pasmaidīt, taču manā praksē gadījušies ļoti agresīvi kuiļi, kas var stipri savainot.
Tikai brunči
Toreiz vēl biju pavisam jauns zēns, tikko beidzis augstskolu un sācis strādāt. Mani izsauca solīda dāma – gotiņa esot saslimusi. Aizbraucu, izmeklēju dzīvnieku un palūdzu rokas nomazgāt. Dāma parādīja, kur ir ūdens. Tad palūdzu arī dvielīti, uz ko viņa atteica: “Slaukiet rokas manos brunčos!” Es samulsu, ļoti uzmanīgi pieliecos pie viņas pusgarajiem brunčiem un sāku slaucīt rokas. Viņa parāva svārkus augšā: “Ko jūs, jaunais cilvēk, vai tad nevarat augstāk tos brunčus pacelt?!” Nu, ja reiz man tā aizrāda, ceļu ar” tos brunčus un ieraugu – ak Dievs, viņai pat biksīšu nav! Bet dāma mierīgi: “Ko jūs uztraucaties? Jauns cilvēks, bet tik kautrīgs.
