Jau nākamnedēļ sāksies izlaiduma eksāmeni devīto klašu skolēniem. Tomēr ne visiem tie kļūs par noteicošo faktoru nākotnē.
Jau nākamnedēļ sāksies izlaiduma eksāmeni devīto klašu skolēniem. Tomēr ne visiem tie kļūs par noteicošo faktoru nākotnē. Latvijas Republikas Izglītības ministrijas prognozes vai paredzējumi liecinot, ka pamatskolu beidzēju vidū apmēram 10 procentu būs nesekmīgi. Atbilstoši tagadējām nostādnēm šie jaunskungi un jaunkundzes saņems tikai liecības, nevis atestātus. Oficiālā izglītības paplašināšana viņiem ir liegta, jo jauniešus ar “vilka pasi” nepieņems ne tikai vidusskolas, bet pat arodskolas. Grūtgalvjiem vai paslinkotājiem atliek meklēt laimi “lielajā dzīvē” uz savu roku vai mēģināt vēl vienu gadu iestāties devītajā klasē, lai otrajā piegājienā iegūtu kāroto papīru.
Es vēl saprotu veto vidusskolas apmeklēšanai, jo vairāk tāpēc, ka ir ne viena vien šāda mācību iestāde, kas sāk tēlot augstskolu. Vienā vajag, lai atestāta vidējā atzīme būtu ne mazāka par septiņām astoņām ballēm, citā pat esot īpaši iestājeksāmeni. Mums vidusskolā (padomju laikos) no vairāk nekā trīsdesmit 9. klases sācējiem divu gadu laikā dabiskais atbirums arī bija 10 – 12 procentu.
Labi, bet kāds sakars arodskolai ar vidusskolām, kas tēlojas par elitārām vai laikus nodrošinās pret nesekmīgajiem? Manuprāt, pamatskolas beidzēji jau ir tajā vecumā (16 – 17 gadu), lai kaut nedaudz izjustu savu aicinājumu – nerunāsim par tiem, kas visu mūžu meklē vietu dzīvē. Jau arodskolas nosaukums liecina, ka audzēknis tiek aicināts apgūt noteiktu profesiju, papildus saņemot arī citas zinības. Galu galā dārzkopim vai celtniekam obligāti nav jārunā piecās valodās vai jāmāk risināt augstākās matemātikas uzdevumus.
Viens piemērs no ne tik senās pagātnes. Mums septītajā klasē (vēl astoņgadīgo skolu laikos) “piekabināja Jāni”, kas bija palicis otrgadniekos. Ar lielām mokām viņš kopā ar mums “aizvilkās” līdz astotās klases izlaidumam un kaut kā tika “izstumts” no skolas. Pēc gadiem desmit es satiku šo puisi, un viņš izskatījās visai apmierināts ar dzīvi: “Zini, Gunča, pēc astoņgadīgās iestājos profenē, izmācījos par traktoristu un aizmirsu visas tās muļķības, ko man bāza galvā astoņgadīgajā.” Liekas, ka viņa apgūtais amats gan jāsauc smalkāk par traktoristu – lauksaimniecības tehnikas speciālists –, bet kāda tam nozīme. Kolhozu zemes un tehnikas “prihvatizācijas” laikā Jānis bija veiksmīgi palielinājis savu lauku saimniecību un darbojās gluži veiksmīgi. Tiesa, neesmu pārliecināts, ka arī pašlaik viņa dzīve rit bez sarežģījumiem, jo Jānis nebija nekāds lielsaimnieks, bet tikai vidējā ranga zemnieks.
Neiebilstu, ja kāds teic, ka arī bez atestātiem iespējams izsisties dzīvē, jo “šoferēšanas” kursus var apgūt, traktors ir smagāka, bet vienkāršāka “parikte” utt. Var iemācīt arī lāci dancot, vēsta tautas paruna, tomēr arodskola palīdz sistematizēt zināšanas iecerētajā profilā, un tai ir pozitīvs blakusefekts: cilvēks, ierodoties uz mācībām, vismaz pierod pie darba regularitātes, uzzina kādus knifus, ko paviršas apmācības kursi bieži vien nedod. Galu galā cilvēks vismaz ir aizņemts, nevis katru otro dienu nīkst bezdarbībā vai apgūst dzīves pieredzi no vecākiem un bīstamākiem dīkdieņiem.
Visbeidzot varu piekrist sabiedriskās politikas centra “Providus” pētniecei Marijai Golubevai: “Tas līmenis, kas tiek pieprasīts, piemēram, matemātikā, nav tas, kas katram viegli apgūstams.” Laikrakstā “Čas” (16.05.2005.) smagi “uzbraukts” Jānim Mencim junioram par viņa mācību grāmatas matemātikā 6. klasēm tulkojumu krievu valodā. Varu piekrist šai kritikai, jo J.Menča konstruētās valodnieciskās muļķības radīja problēmas arī šo rindu autoram, kad palīdzēju dēlam risināt mājas darbu algebrā. Ja jau latviski nevar sajēgt, kāds ir uzdevums, tad varu iedomāties, ko saka tulkojuma izmantotāji. Tieši tāpat pārsteidz daži vēstures mācības aspekti, kur īsos konspektos pēkšņi parādās gudra tabula. Tajā atainota mirstība aizvēsturiskajos, viduslaikos, jaunākajos laikos utt. Jautājums – kāpēc ir mirstības pieaugums vai pazeminājums? Man liekas, ka atbildē var uzrakstīt veselu traktātu, ko zinātnieki arī dara. Bet, par mēra laikiem Eiropā lasot, gadījies ievērot, ka min faktu: izmira divas trešdaļas Londonas. Iespaidīgi, tomēr Londona tolaik bija Eiropas nomale. Pilsētā dzīvoja aptuveni 40 tūkstoši cilvēku. Vienalga žēl gan londoniešu, gan potenciālo traktoristu.
Pārpublicēts no www.delfi.lv
