Pagājis gads, kopš KNAB priekšnieka amatā stājās Aleksandrs Loskutovs.
Pagājis gads, kopš KNAB priekšnieka amatā stājās Aleksandrs Loskutovs. Viņa ievēlēšana bija visai skandaloza, jo Saeimā nebija vienprātības par šo kandidātu. “Jaunais laiks” gribēja, lai minēto institūciju vada Ruta Strīķe, taču balsojums izvērtās citāds, un Tautas partija priecājās, kad tika ievēlēts tās atbalstītais pārstāvis.
Gada laikā situācija krasi mainījusies – Tautas partija sākusi žēloties, ka Loskutovs kaut ko nedara, kā viņiem gribētos, savukārt “Jaunajam laikam” viņš sāk iepatikties. Kāpēc tā? Laikam jau tad, kad Loskutovu vēlēja, neviens nevarēja iedomāties, ka viņš sāks tik aktīvi darboties un nekļūs par bezierunu marioneti politiķu rokās. Vismaz Tautas partija diez vai bija iedomājusies, ka Loskutovs runās pretī premjeram Aigaram Kalvītim un atteiksies atjaunot darbā KNAB darbinieku Bodi, kas pats apgalvo, ka viņu atlaiduši izmeklējamo lietu dēļ. Savukārt KNAB vadītājs uzsver, ka Bode darbā bijis reibumā, turklāt ne pirmo reizi.
Tieši Loskutova vadības laikā vairāki augsti ierēdņi un amatpersonas aizturēti par kukuļdošanu, bet nenoliedzami skandalozākā ir ar Jūrmalas Domes vēlēšanām saistītā lieta, kur aizdomās tiek turēts arī iepriekšējais pilsētas mērs. Šajā lietā noslēgums vēl tikai gaidāms, bet, kā atzīst “knābātājs” Loskutovs, viņš nedomā apstāties, jo darba lauks KNAB Latvijā ir ļoti plašs.
Lai gan situācija nav tik traģiska kā Krievijā, tomēr arī Latvijā korupcija zeļ un plaukst visās jomās. Nerunāsim nemaz par “dienišķajiem piecīšiem”, kuru “kolekcionēšana” ir Ceļu policijas darbinieku vaļasprieks (sava vaina jāuzņemas arī šoferiem, kas gatavi viņiem tos dot). Citās jomās figurē krietni lielākas summas, kā tas pierādījās Rudens aptieku tīkla īpašnieka aizturēšanas gadījumā, kad viņš bija ar mieru maksāt 45 000 eiro, lai tikai atbildīgās institūcijas nepārbaudītu viņa biznesu.
Kā atzīst speciālisti, kukuļņemšanu savā ziņā veicina arī cilvēku nekompetence, jo diezgan bieži ir gadījumi, kad kukulis tiek pieprasīts par lietām, kas konkrētajai personai pienākas tik un tā (piemēram, dažādas izziņas utt.).
Pavisam nesen kādu manu paziņu apturēja Ceļu policijas darbinieki. It kā ikdienišķa parādība, jo, kā viņam paskaidroja policisti, šoferis pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus, kas paredzot, ka dienas laikā nedrīkst braukt tikai ar miglas un gabarītlukturiem. Nebūdams pārliecināts par savu taisnību, šoferis arī samaksāja pieprasītos piecus latus, taču izrādījās, ka likuma sargi, kas šoreiz tādu titulu gan nav pelnījuši, apveduši šoferi ap stūri. Likuma pants, uz kuru policisti atsaucās, tieši pretēji – atļāva braukt ar miglas un gabarītlukturiem diennakts gaišajā laikā, bet aizliedza – naktīs.
Ko darīt šādā situācijā, lai nenonāktu muļķa lomā un netraumētu ģimenes budžetu? Saprotams, ka nevar zināt visus likumus. Un tas nebūtu slikti, ja vien nepastāvētu tāda bezierunu ticība policistu un citu amatpersonu teiktajam (viņi arī ir tikai cilvēki). Maksātājam noteikti būs labāk, ja viņš lūgs parādīt likumu vai noteikumus, uz kuru pamata viņam jāmaksā sods (protams, tas neattiecas uz tiem, kas dod kukuļus, lai “nepamanītu” viņa izdarītos pārkāpumus). Turklāt jāatceras, ka nevienam nav tiesību atteikties pildīt šādu lūgumu, vienalga, vai tas ir policists, vai cita amatpersona. Ja mēs katrs izdarīsim šādu it kā sīkumu, iespējams, Loskutovam un viņa kantorim būs vairāk laika nopietnāku “zivju” ķeršanai.
