Raitis ir paspējis vairāk nekā mēs… Pirms 43 gadiem viņš šajā pasaulē ienāca, lai šopavasar aizietu no tās.
Raitis ir paspējis vairāk nekā mēs… Pirms 43 gadiem viņš šajā pasaulē ienāca, lai šopavasar aizietu no tās. Šoreiz viņš apsteidzis pats sevi, jo parasti – un to zinās teikt gandrīz katrs, kas pazinis Raiti, – viņš mēdza mazliet nokavēt.
Es pie viņa gribēju aiziet tad, kad viņš vēl bija šajā saulē. Mani atturēja nedrošība, pat bailes par to, vai es tā drīkstu rīkoties. Es gribēju runāt par dzīvi. Pēdējo reizi, neslēpjot to, ko nojauta viņš pats un līdzcilvēki, ka notiek pēdējā iespēja pateikt citiem kaut ko svarīgu. Mani atturēja. Neaizgāju. Vai darīju pareizi? Gribējās uzdrīkstēties sarunai, kas savienotu šīs divas mistikas – dzīvību un nāvi. Drīkstēju vai ne – šis jautājums paliek neatbildēts.
Laiks nav mainījis savu gultni, bet laika piepildījums ir citāds. Krūmiņu ģimenei turpmāk tas vienmēr būs citāds. Šodien, kad tuvinieki un draugi Raiti pavada pēdējā gaitā, “Zemgales Ziņas” publicē skumju sarunu ar diviem viņam ļoti tuviem cilvēkiem – sievu, trīs bērnu mammu, kultūras darbinieci Liānu Krūmiņu, un brāli režisoru Agri Krūmiņu.
Liāna: “Mēs spēlējām šo dzīvi”
“Es domāju, ka tad, kad tas notiks, es ārdīšos, kliegšu, bet… mani tajā rītā pārņēma dziļš miers. Torīt ar Raita mammu bijām pie viņa. Tas bija gaišs rīts. Es saņēmu viņa vēl silto plaukstu un sapratu – viss… Izgāju ārā un dzirdēju – putni dzied. Tas bija mazs miera mirklis,” dienu vēlāk teica Liāna.
“Mēs spēlējām šo dzīvi. Katrs kaut ko noklusējām, nepateicām, saudzējot otru… Centos dot viņam cerību, varbūt centos dot cerību sev? 10. martā, dienu pirms viņa 43. dzimšanas dienas, es uzzināju – viss. Es bēgu no šīs realitātes, nepieņēmu.”
Viņi iepazinās uz pilsētas kultūras nama kāpnēm. “Viņš bija ļoti muzikāls, kaut arī nekad nebija mācījies mūzikas skolā. Raitis dziedāja, spēlēja ģitāru, bet es klausījos.” Kopā viņi pavadīja 16 gadu, izauklēja trīs bērnus. Pavisam maziņus Liāna un Raitis viņus ņēmuši uz pasākumiem. Arī kādreiz populārajā “Spietā”, kur pulcējās skanīgās ģimenes, Raitis bija viens no svarīgākajiem stūrakmeņiem Zemgales “Spieta” organizēšanā, bet Liāna ar pudelītēm un autiņiem devusies līdzi. “Viņam bija tendence visus vākt kopā.” Ģimenisks dārza racējs. Viņš noorganizēja pirmo festivālu “Baltā kaza”, katrs “šlāgerists” varēs pieminēt festivālu “Skande”, arī pirmie Jelgavas dziedošie “cāļi” ir Raita “cāļi”. Kaut arī viņa “kontā” netrūkst pasākumu pieaugušajiem, viņš vienmēr priekšroku deva bērniem. “Viņš ir Alunāna teātra un Aleksītes auklējums. Viņā vienmēr bija ļoti daudz tēvišķīgā, viņš rūpējās par bērniem,” saka Liāna. Arī masu pasākumu režisora diplomdarbs, beidzot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, – bērnu svētki Jelgavā “Bērni un pilsēta” – bija tā laika svētku svinēšanas manierei ļoti radoši un vērienīgi.
Bet šogad piecpadsmitgadīgā Ance iemācījās savam tētim injicēt pretsāpju līdzekļus, kad mammas nebija mājās…
“Vakaros Raitis bērniem stāstīja pasakas. Katru reizi citu. Viņš tās varēja stāstīt par visu: par kurpju aukliņu, pogu, acu kaktiņu… Tik radoši. Kad bērni gribēja, lai arī pastāstu, man bija komplekss – es taču tā nemāku. Un… es nožēloju stundas, ko esmu pavadījusi darbā nelietderīgi.”
Agris: “Viņš ir mainījis savu matēriju”
“Divu tuvu cilvēku aiziešanu tik īsā laikā ir ļoti grūti saprast. Visgrūtāk ir mammai. Cenšos izprast, kas notiek. Saprotu, ka dzīve mainīsies mums visiem. Ģimenīte turējāmies kopā. Tagad daļa ir atrauta. Būs citādi, tomēr tas, kas noticis, jāpieņem kā dabas likums. Mēs cits citam esam tikai uz laiku. Laiks ir determinēts. Neviens neesam mūžīgi. Lielākā kļūda ir domāt, ka mums ir kaut kas iedots tā baigi stabili, garantēti. Tas, ka cilvēki aiziet, ir dabiski. Traģiski ir tas, ka mēs to nevaram pieņemt.
Raitis līdz pēdējam cerēja dzīvot. Traģiskākais, ko piedzīvoju ar tēti un Raiti, bija bezspēcība. “Gribat – vediet uz ārzemēm, gribat – meklējiet dziedniekus, bet tur nekas nav līdzams,” tāda bija mediķu atbilde. Tad ir tāds izmisums, nezini, ko darīt. Jāatzīst, ka daudz ko nezinām… Nedomāju – tik melni, kā kaut kāds lāsts būtu uzlikts. Acīmredzot ir kaut kāda kārtība. Atzīstos, ka nesaprotu. Vai tam tā jābūt, ka Raitis aiziet tik agros gados, atstājot ģimeni? Vai tam tā ir jābūt, vai tā ir traģēdija? Kāds teiks – tas ir liktenis. Bet kā mēs to varam skaidri zināt? Kā varam saprast, kādi ir Dieva rēķini? Viņi abi – tētis un Raitis – bija gruzdoši un trausli. Neturēja to slodzi, ko bija uzņēmušies. Raitis bija uzņēmies ārkārtīgi daudz, viņam bija milzīga slodze. Faktiski viņš sevi dedzināja. Bet vai tad bija kāds cits risinājums? No tā riteņa, kurā esam, ārā netiekam, jo tas ir mūsu darbs. Un, kad kāds saka – apstājies, rodas jautājums – kā to vispār var izdarīt? Arī ģimene jānodrošina. Pretstatā man Raitis bija īsts ģimenes cilvēks un rūpējās, lai viņa bērniem viss būtu. Raitim radošā darbība bija tikai viens no viņa virzieniem, viņš ļoti daudz darīja arī kā praktiķis. Viņa pasaule jau nebija tikai viņš pats – viņam bija Liāna, bērni. Mēs esam gudri pamācīt – vajag tā, šitā, bet – ko tad citu viņš būtu darījis? Redzējām, ka viņš dara pāri saviem spēkiem, bet kā apstādināt? Brālis centās sabalansēt savas plašās radošās un praktiskās spējas.
Brālis daudz izdarīja. Viņam ir vērtīga bilance. Tur augšā pie Dieva vārtiem viņš var iet paceltu galvu – trīs bērni, ģimene nodrošināta, izdarīts darbs, labi izveidots tautas nams. Jaunais direktors, kas nāks… Būtu labi, ja atcerētos, ka bez Raita tāda nama nebūtu.
Saviem gadiem viņš izdarījis daudz. Par laiku vai nelaiku mēs neko nezinām. Kaut kāds pulkstenis tiek skaitīts…
Mēs gribējām kaut kur skriet, kaut ko glābt, bet profesori skatījās gudrām acīm – ko jūs te pūlaties. Un viņi jau pareizi teica… Bet biju pārsteigts, ka ārsti neatstāj vietu cerībai, tas ir spēks, to nedrīkstētu tuviniekiem atņemt. Ir taču gadījumi, kad ticība palīdz. Es ticu austrumu izpratnei, bet man liekas, ka to nevar lietot kā tabletes. Mēs salaižam sevi grīstē un tad domājam, ka kaut kas tāds izglābs. Un netradicionālai medicīnai vajadzētu būt lielākā vērtē. Austrumnieki par mums smejas, ka ņemamies tikai ap miesu.
Cilvēks aizejot kļūst nozīmīgāks, jo iegājis citā pakāpē. Teikt, ka viņš ir zudis, būtu nepareizi. Viņš ir mainījis savu matēriju.
Šis notikums nav regress, tas ved uz augšu. Senie latvieši ģērbās baltā. Es šo gaišumu sajūtu bērēs. Un visbeidzot – traģēdija ir mūsos, jo veidojam vēlamos scenārijus – kā ir jābūt, kā jādzīvo, jāmirst. Bet ir citādi.
