Gandrīz mēnesi uzmanības degpunktā ir tā arī neparakstītais robežlīgums ar Krieviju.
Gandrīz mēnesi uzmanības degpunktā ir tā arī neparakstītais robežlīgums ar Krieviju. Gadiem marinēto līgumu bija paredzēts parakstīt 10. maijā, Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas vizītes laikā. Vispirms jāatgādina, ka prezidentes jāvārds piedalīties Maskavā plaši atzīmētajā sešdesmitajā gadadienā kopš vācu fašistiskā režīma sagrāves izraisīja plašas debates, pirmkārt, jau pašā Latvijā. Otrkārt, tas radīja visai plašu rezonansi arī citviet pasaulē, jo lēmumu svinībās nepiedalīties pieņēma abu Baltijas kaimiņvalstu prezidenti. Tomēr visplašākās atskaņas ieguva neilgi pirms prezidentes vizītes un minētā līguma parakstīšanas klajā nākušais valdības paziņojums, ka jebkādi Latvijas puses paraksti uz robežlīguma iespējami tikai tad, ja tiek pievienota īpaša skaidrojošā deklarācija, kurā tiek uzsvērts, ka parakstāmais robežlīgums netiek saistīts ar plašāku jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidāciju. Respektīvi, mēs uzskatām, ka Abrenes apriņķa zaudēšana ir tiešas padomju okupācijas sekas. (“Ziņu” lasītājiem jāatgādina, ka abu dokumentu – robežlīguma ar Krieviju un valdības deklarācijas – tekstus publicējām 28. aprīlī.) Tajā pašā laikā savu artavu politisko kaislību uzjundīšanai deva arī Saeimas visai vienprātīgi pieņemtā PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījuma deklarācija, kurā vispirms jau atzīmējams tas, ka Latvijas okupācija ir fakts un ka jāveido komisija, kas saskaitīs, cik liels rēķins jāizraksta Krievijai par izjukušās Padomju Savienības sastrādātajiem grēkiem.
Pēc Krievijas paziņojuma, ka nekādu “muļķīgu” papildu dokumentu pievienošana robežlīgumam nav pieļaujama, sākās visai drudžaina Latvijas puses skaidrošana, ka tur nav nekā tāda, ko varētu interpretēt kā tūlītēju mūsu bijušo teritoriju atgūšanu. Nav arī domāts, ka nopietni ceram uz kaut kādām kompensācijām. Tas viss esot paredzēts skaistajai nākotnei, kad Krievija būs tik demokrātiska, ka atdos Japānai četras Kuriļu salas, Vācijai – Austrumprūsiju ar visu Kēnigsbergu, bet Somijai – pusi Karēlijas.
Var jau saprast valdību – kuram gribas pēc notikušā būt peramajam zēnam, kas parakstīs kādu starptautiski saistošu dokumentu ar iespēju, ka tas neatbilst mūsu Satversmei. Tad jau labāk darīt kā tagad – novelt visu atbildību uz Satversmes tiesu. Sak, zēni, mēs te kaut ko sataisījām, kas, izrādās, nav īsti “riktīgs”. Tieciet nu, mīļie, ar to galā paši. Turklāt valdība tagad pie Satversmes tiesas dodas kā pie sava “glābējzvana”, ir gatava nākt klajā ar speciālu likumdošanas iniciatīvu, kas tiesai ļautu novērtēt, vai robežlīgums, kuru grasījās paši parakstīt, atbilst Satversmei.
Visas šīs jezgas sakarā rodas daži pamatoti jautājumi. Pirmkārt, kāpēc kā ūdeni mutē ieņēmuši klusē “tēvzemieši”, kuru premjera Guntara Krasta laikā minētais robežlīgums starpvalstu sarunās ar Krieviju tika izstrādāts galīgajā (pašlaik apstrīdētajā) variantā. Viņiem nekas nav šajā sakarā bilstams? Otrkārt, premjerministrs Aigars Kalvītis pēkšņi atcerējies vārdus: “Satversmes tiesa tāpēc arī domāta, lai vērtētu likumu atbilstību Satversmei.” Kad Satversmes tiesa vērtēja viņa pārstāvētās Tautas partijas pieņemtās likumu normas ar pensionāriem neizdevīgiem nosacījumiem atbilstību Satversmei (tagad zaudējumi jāsedz no valsts budžeta), viņam bija vēlme nolikt tiesu “pie vietas”. Tagad premjers visu atbildību novels uz paša apšaubītajām Satversmes tiesas kompetences robežām. Kaut kā nelāgi tas viss sanāk, kungi, vai ne?
