Atceros, pagājušā gada Pilsētas svētkos Hercoga Jēkaba laukumā viena sirma kundzīte stāvēja ar adītām zeķītēm rokās. Pārdošanai. Protams, ka nelegāli.
Atceros, pagājušā gada Pilsētas svētkos Hercoga Jēkaba laukumā viena sirma kundzīte stāvēja ar adītām zeķītēm rokās. Pārdošanai. Protams, ka nelegāli. Bez atļaujas. Bažīgi skatījās apkārt, lai kāds viņu likumīgi neaizdzītu no jautrības un iepirkšanās plača. “Man, meitiņ, “nelon” to tirdzniecības atļauju formēt. Nelikumīgi jau rīkojos, bet ko lai citu dara? Kad dzīs prom, iešu.”
Kopīgajā Pilsētas svētku jautrībā un krāsainībā, sastopot “šādu gadījumu”, svētki kļūst pilnīgāki. Īsti svētki cilvēkā sākas tad, kad proti saskatīt ne tikai skaļo un jautro, bet arī kluso un pelēko.
Ak, ja mēs būtu tik pārtikuši, ka varētu nopirkt nevis tāpēc, ka pašiem vajag, bet arī tāpēc, ka kādam citam tas nepieciešams. Bet tad ir jābūt dubultpārtikušiem – gan naudā, gan attieksmē. Un šo līmeni vēl nevaram saukt par savējo.
Tāpēc nabadzību, trūkumu saucam valstiski un piesardzīgi. Maznodrošinātais. Ja teiktu – nabagais, mums būtu jārīkojas citādi – dāsnāk.
Bet maz – nodrošinātais tomēr ir nodrošinātais.
Tad, kad šajā vārdā spēcīgāk sadzirdēsim nevis “nodrošinātais”, bet “maz”, nāksies atkal mainīt līdzcilvēku sociālekonomiskā stāvokļa apzīmējumu. Pašu labā.
Bet varbūt, lai kaut kas mainītos (nerunāju par globālajām pārmaiņām), ir vērts Amatu dienās nopirkt ko tādu, kas nemaz nav īsti vajadzīgs. Nopirkt tāpēc vien, lai iepriecinātu to, kas čakli strādājis pie rokdarba, lai varētu nopelnīt sviestu uz maizes. Tā būtu labdarība. Īsta. Galvenais – neviens to pat nepamanītu.
