Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, kad vēl nebija nostabilizētas valsts tiesības uz meža zemi, bet kokmateriāli bija gandrīz vienīgā prece, par ko varēja saņemt valūtu, pašvaldības sāka masveidā pieteikt pretenzijas uz valsts mežu.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, kad vēl nebija nostabilizētas valsts tiesības uz meža zemi, bet kokmateriāli bija gandrīz vienīgā prece, par ko varēja saņemt valūtu, pašvaldības sāka masveidā pieteikt pretenzijas uz valsts mežu. Katrs kāroja to iegūt, jo te saskatīja peļņu. Tajā laikā Augstākās padomes vairākums aizstāvēja pašvaldību intereses.
Meža ministram nācās lauzīt galvu, kā apturēt pašvaldību izstieptās rokas pēc valsts meža. Un pasviests tika labs kumoss, uz kā pašvaldības arī uzķērās. Izdeva normatīvu dokumentu, ka 30 procentu no iekasētās celma naudas (nodoklis par katru nocirsto koku) novirzāma pašvaldībām. Ar šo pārdomāto gājienu ministrs pasargāja Latvijas valsts mežus no iztirgošanas, jo, kā zināms, pašvaldības savā īpašumā esošās zemes masveidā privatizēja.