Ik pa laikam saņemam ziņas par jelgavnieču veiksmīgu dalību skaistumkonkursos.
Ik pa laikam saņemam ziņas par jelgavnieču veiksmīgu dalību skaistumkonkursos. Nu patiesi priecē Anitas Baltrūnas panākumi. Viņa konkursā “Mis Universe Latvija 2005” ieguva augsto Pirmās vicemis titulu un 300 eiro naudas balvu, par ko jau nopirkta dzimšanas dienas dāvana – karaoke.
“Mis Universe Latvija 2005” konkurss notika pirmo reizi. Kā tu par to uzzināji?
Redzēju reklāmu televīzijā. Vienmēr esmu gribējusi piedalīties skaistumkonkursā, arī “Mis un Misters Jelgava”, taču laikus trūkst informācijas par to, kad notiek finālistu atlase.
Šoreiz, par laimi, reklāmu pamanīju savlaicīgi. Pieteicos, bet nevienam nestāstīju. Pat savam puisim to paziņoju tikai dienu pirms braukšanas. Viņš bija priecīgs, atbalstīja. Draugs zināja, ka tas bija mans sapnis.
Kādi bija nosacījumi, lai piedalītos konkursā?
Meitenēm bija jābūt 18 – 27 gadus vecām Latvijas pilsonēm, neprecētām, bez bērniem. Pārējais nebija tik svarīgs. Nevajadzēja būt modeles augumam un vismaz 173 centimetrus garai. Es esmu 1,72 metrus gara. Galvenais – ja esi iepatikusies, viņi tevi “uztaisīs” par perfektu. Meitene, kas uzvarēja un aizbrauca uz pasaules skaistuma konkursa finālu Taizemē, Bangkokā, tagad sver tikai 33 kilogramus. Katru dienu trenējās.
Vai Latvijas konkursam bija pieteicies daudz meiteņu?
Mums paziņoja, ka internetā bija pieteicies 100. Uz atlasi atnāca 60. Pēc pirmās kārtas palikām 11. Vienai bija jāaiziet, jo finālā varēja iekļūt desmit meiteņu. Tas bija drausmīgs brīdis.
Atlases kārtās vajadzēja iznākt peldkostīmā, demonstrēt stāju, gaitu un prasmi kustēties, kā arī atbildēt uz vērtētāju jautājumiem. Žūrijas pārstāvis, kas bija atbraucis no Venecuēlas, neskatījās tikai uz auguma proporcijām. Viņš uzskatīja, ka meitenei jābūt kādam knifiņam.
Kā tev šķiet, kas bija tavs knifiņš?
Nezinu. Visi apgalvo, ka acu mirdzums (sirsnīgi smaida – D.L.).
Ko žūrija vaicāja intervijā?
Piemēram, ko tu darītu, ja kļūtu par pasaules skaistumkonkursa uzvarētāju, ko gribētu mainīt Latvijā. Tā kā konkursa nosaukumā ir vārds “visums”, jautāja pat par citplanētiešiem. Finālā, kad intervēja vairs tikai mūs trīs, man jautāja – ja es zinātu, ka uz citas planētas ir dzīvība, ko viņiem nosūtītu? Atbildēju, ka trīs fotokartītes ar Zemes skaistākajām vietām – Antarktīdas ledājiem, ūdenskritumu un kaut ko vēl. Tagad vairs neatceros.
Vai tev paredzēto jautājumu zināji iepriekš?
Nē. Gatavošanās finālam notika lielā steigā dažu dienu laikā. Agri cēlos, mājās pārbraucu vēlu, bet iemigt vienalga bija grūti. Nevarēju nomierināties, biju pārlaimīga. Eiforija un uztraukums vienlaikus. Dienas paskrēja vēja spārniem. Tērpu laikošana, vizāžisti, frizieri, mēģinājumi… Nebija spēka pat pasmaidīt, bija jāsaņemas, jāpamanās neizdarīt kādu muļķību, jo kuru katru brīdi klāt varēja pienākt filmētāji. Viņi man sacīja, ka esmu kā putniņš, lidoju, savukārt kāda cita meitene vienmēr izskatījās bēdīga. Vaicājām, vai kas nekaiš.
Kas, tavuprāt, bija svarīgākais, lai tu izceltos starp konkurentēm finālā?
Pārsvarā visas meitenes bija blondas. Tikai viena – krāsotiem melniem matiem. Man bija visgarākie mati dabīgā krāsā. Nekad neesmu tos krāsojusi. Kad citas finālistes matus pārkrāsoja, man pateica: “Nekādā gadījumā! Tiem jāpaliek, kādi ir.”
Man gan likās, ka netikšu labāko trijniekā. Biju pārliecināta, ka tajā iekļūs meitene, ar kuru man bija izveidojušās vislabākās attiecības. Kaut gan visas bijām draudzīgas, ne skaudīgas. Vēl tagad satiekamies.
Vai varējāt nojaust, kura no jums uzvarēs?
Jā. Par to liecināja viņas koptēls. Kad pirmo reizi ieraudzījām Ievu, nosaucām viņu par Bārbiju. Kā lellīte. Un tieši tādas meitenes meklē.
Kādas personiskās īpašības nepieciešamas, lai veiksmīgi startētu skaistumkonkursā?
Droši vien jābūt draudzīgai un viss jāuztver optimistiski. Ja vēlies sasniegumus, kaut kas jāziedo. Ko organizatori liek, tas jādara. Kad mani uzkrāsoja, gandrīz apgāzos, sevi ieraugot spogulī. Biju sev sveša. Taču, protams, nedrīkstēju teikt: “Viss. Es tā negribu.” Starp citu, man arī pieskaitīja vienu gadiņu klāt. Teica, ka esmu 22 gadus veca, kaut gan tolaik man bija vēl tikai 21. Vienalga biju visvecākā no meitenēm.
Dzimšanas dienu svinēju vakar mierīgi radu pulciņā. Par otro vietu saņēmu naudas balvu – 300 eiro. Man bija sapnis – dzimšanas dienā dziedāt karaoki. Tajā arī naudu ieguldīju. Viesiem piekodināju, lai trenē balstiņas, būs jādzied (smejas – D.L.).
Ko dari pašlaik?
Esmu atpakaļ savos darbos. Strādāju SIA “Baltijas mēbeļu serviss”. Esmu biroja vadītāja. Kādu laiku jau nemācos. Beidzu vidusskolu, pēc izglītības esmu friziere, bet šī profesija nesaista. Man patīk skatuve.
Vai piedalīšanās skaistumkonkursā kaut kā mainīja tavu dzīvi?
Noslēgts līgums uz diviem gadiem ar pasākumu atbalstītājuzņēmumu. Viņi mani izvēlējās un būtu sadarbojušies, ja arī finālā es neiekļūtu labāko trijniekā. Gatavošos reklāmām.
Vēl jūtu apkārtējo uzmanību. Eju pa ielu, citi rāda ar pirkstu: “Redz kur tā meitene!” Konkursa finālu demonstrēja televīzijā, un arī “Bez tabu” mūs rādīja.
