«Gribētu vairāk uzzināt par tītaru audzēšanu. Nodarbojos ar to jau vairākus gadus, taču visi jaunie tītarēni pusaudžu vecumā aiziet bojā, lai arī tos izaudzēt esmu mēģinājusi dažādi».
“Gribētu vairāk uzzināt par tītaru audzēšanu. Nodarbojos ar to jau vairākus gadus, taču visi jaunie tītarēni pusaudžu vecumā aiziet bojā, lai arī tos izaudzēt esmu mēģinājusi dažādi.” Ar tādu lūgumu redakcijā vērsās Vilces pagasta iedzīvotāja Silvija Šleija.
Kādā saulainā pēcpusdienā vispirms devāmies pie Šleijas kundzes uz viņas nelielo zemnieku saimniecību “Smilgas” apraudzīt izturīgākos – izaugušo tītaru pāri. Abi putni jūtas labi. Tēviņš, ik pa laikam ieķērkdamies, dižojās tītarienes priekšā un mēģināja parādīt, ka svešo cilvēku ierašanās viņam vienaldzīga. Tikai galva, kas mainīja savu krāsu līdz pat zilai, nodeva pašpārliecinātā putna tā brīža emociju gammu. Un tomēr paliek jautājums – kāpēc izdzīvoja tikai divi?
Gurdeni pakrīt
S.Šleija, lai arī piedzīvojusi vilšanos, ir apņēmības pilna īstenot savu sapni – nodarboties ar tītaru audzēšanu – un pierādīt, ka tas ir iespējams. Pirmie mēģinājumi nezināmu iemeslu dēļ piedzīvojuši neveiksmi. Saimniece spriež, ka noteikti esot kāds knifiņš, kāds noslēpums, kā tikt pie veselīgu tītaru pulka, un to viņa vēlas noskaidrot. S.Šleija labprāt dalās pieredzē, ko darījusi arī līdz šim: “Maziem cālīšiem devu ēst kapātu oliņu un ļoti daudz nātru. Arī sīpollokus, biezpienu, putraimus, vienmēr tīru ūdeni. Pirmo mēnesi tos turēju siltumā, jo esmu lasījusi, ka tītarēni ir salīgi.” Aizpagājušajā gadā trīs “Smilgu” tītarmātes izperēja katra pa desmit mazuļiem. Kad tie sasniedza mēneša vecumu, saimniece laida putnus brīvībā. Sākumā viņi naski skraidījuši apkārt. Plūca zālīti, pieņēmās augumā un svarā. Taču viss beidzās, kad tītari kļuva par pusaudžiem. Divus trīs mēnešus vecie putni cits pēc cita pa trim četriem dienā nolaida spārniņus, kļuva gurdeni, lēni, bet nākamajā dienā jau kur kurais bija nokrituši beigti. Un nekas nav līdzējis – ne novietošana atsevišķi, ne vēl vairāk uzlabota barošana. Esmu arī pirkusi speciālu tītaru barību,” teic Šleijas kundze. Viņai bijušas gan gotiņas, gan cūkas, gan ķēves, tomēr putnkopība sirdij vistuvākā. Tālab “Smilgās” mīt, kā smaidot teic saimniece, zosis teroristes, vistas, arī pīles. S.Šleija lolo cerības, ka reiz pa sētu skraidīs bariņš pašu izaudzētu tītaru.
Svarīga tīrība
LLU zinātnes centra “Sigra” Dzīvnieku pētniecības nodaļas vadītājs Jānis Nudiens pēc iepazīšanās ar Šleijas kundzes lūgumu iesaka vispirms nelielu rakstu par tītarēnu audzēšanu izlasīt šā gada jūnija žurnālā “Saimnieks”. Tur stāstīts gan par šo putnu turēšanu, ēdināšanu, gan arī par to laišanu ganībās.
J.Nudiens pieļauj, ka pusaugu tītarēnu krišanas iemesls var būt gan alimentāras dabas (slikta, sapelējusi barība, indīgi augi, barībai nederīgas lietas u.c.), gan invāzijas slimības, piemēram, kokcidioze. Par to speciālists labprāt arī pastāsta, tomēr, nezinot šīs saimniecības apstākļus, nevar norādīt precīzu tītarēnu krišanas cēloni. Vienīgais ieteikums – panākumu atslēga ir tīrība un kārtība.
Izturīgs slimību izraisītājs
Tītarēni visbiežāk ar kokcidiozi (eimeriozi) slimo no 30 dienu līdz divu mēnešu vecumam (literatūrā minēts, ka parasti no divu līdz 12 nedēļu vecumam). Inkubācijas periods šai slimībai ilgst četras līdz septiņas dienas. Saslimušie tup vai stāv sarāvušies, atkārušies spārniņiem, salien bariņā, ir vienaldzīgi pret apkārtni. Tītarēnu izkārnījumiem ir liels gļotu piejaukums un oranža vai brūngana nokrāsa, bet asiņu maz. Ēstgriba slikta, spalvas izspūrušas. Iestājoties vājumam, tie no piektās līdz astotajai slimības dienai nobeidzas. Asā formā slimība ilgst trīs četras dienas.
Putni var inficēties dažādi. Galvenais kaites avots varētu būt ar to jau pārslimojušie vai slimie pieaugušie putni. Kokcidioze var tikt pārnesta arī mehāniski, tas ir, ar kopēju, ar aprīkojumu, kā arī to var ievazāt dažādi cita vecuma putni (arī savvaļas), grauzēji. Slimība var būt netīra ūdens peļķēs, vircas bedrēs.
“Iesaku telpas un tuvāko apkārtni dezinficēt. Jālūko, kur novietota iepriekšējā gada mēslu kaudze. Oocistas (slimību izraisītājs) ir ļoti izturīgas, tādēļ būtu jākonsultējas ar veterinārārstu. Viņš pateiks, kā rīkoties, lai pasargātu ganāmpulku no šīs vai citām slimībām,” teic J.Nudiens.
