Jelgava savā ziņā ir unikāla pilsēta – tajā atrodas divi cietumi (vien Rīgā ieslodzījumu vietu skaits ir lielāks – četras).
Jelgava savā ziņā ir unikāla pilsēta – tajā atrodas divi cietumi (vien Rīgā ieslodzījumu vietu skaits ir lielāks – četras). Pirms kāda laika gan dažas atbildīgās institūcijas, gan iedzīvotāji iesaistījās diskusijā, vai tiešām Jelgavā nepietiktu ar vienu cietumu, taču pagaidām šis jautājums “karājas gaisā”. Tajā pašā laikā Ministru kabinets apstiprināja renovācijas plāna finansējumu abām Jelgavas ieslodzījuma vietām, kas astoņu gadu laikā paredzējušas “apēst” 52 miljonus latu. Tā kā diez vai mūsu pilsētai izdosies atbrīvoties no drūmajām ēkām, kuru iemītnieki lūkojas uz rūtainu saulīti. Pārdomām – šo personu uzturēšanai valsts gadā tērē vairāk nekā 17 miljonus latu no mūsu – nodokļu maksātāju – naudas.
Pasaules pieredze līdzējusi izkristalizēties kādai citai parādībai, proti, tur cietumi pārsvarā tiek būvēti ārpus apdzīvotām vietām, turklāt tos visbiežāk ceļ no jauna, nevis remontē. Renovācija daudzos gadījumos izmaksā dārgāk nekā jauna cietuma uzbūvēšana, turklāt tas varbūt pat vairākus gadu desmitus iztiks bez remontiem. Tāpēc, palūkojoties plašajos Latvijas tīrumos, kuros auglīgās zemes vietā jau izveidojusies atmata un viss aizaudzis ar kārkliem, gribētos, lai arī mēs ņemtu vērā ārzemju pieredzi. Tad vismaz nebūtu tāda situācija, kāda patlaban valda Jelgavā, proti, viens cietums ir pilsētas centrā (tam blakus pat atrodas skola), bet otram garām ceļu mērot spiesta gandrīz vai trešdaļa pilsētas iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka remonti tiks veikti, jo cietumi izvietoti aptuveni gadsimtu senās ēkās, kas savu laiku nokalpojušas.
Vēl kāda negatīva iezīme, ko Jelgavai palīdzējuši attīstīt cietumi, – daudzi ieslodzītie pēc atbrīvošanās paliek mūsu pilsētā – daži legāli (viņiem mitekļus likumā noteiktajā kārtībā piešķir pašvaldība), bet pārējie – pēc savas iniciatīvas (pie draugiem vai paziņām).
Tagad tik skaisti tiek runāts par to, ka arī ieslodzītajiem (mūsu valstī to ir vairāk nekā 7500) beidzot vajag dzīvot ES normām atbilstošos apstākļos. Jāpiekrīt, ka pašlaik dzīves apstākļi ieslodzījuma vietās nav spīdoši, taču kārtīgi vajadzētu izvērtēt, vai tā tiešām ir prioritāte. Nebūtu slikti, ja tādi paši līdzekļi (tas gan laikam ir sapnis vasara naktī) tiktu izlietoti, lai paaugstinātu cietumnieku izglītības līmeni (ieslodzījuma vietās ir ļoti daudz analfabētu, turklāt arī gados jauni cilvēki) un nodrošinātu viņus ar darbu. PSRS laikos katrā cietumā ieslodzītajiem bija iespēja apgūt kādu profesiju un strādāt, nopelnot kaut nedaudz līdzekļu, ar kuriem varēja rēķināties pēc atbrīvošanas. Diemžēl pēc neatkarības atgūšanas darbavietu kļuva aizvien mazāk, patlaban tikai nelielai daļai ieslodzīto ir iespēja tikt nodarbinātiem. Ārzemēs ieslodzījuma vietu iemītnieki tiek iesaistīti dažādos darbos (tā ir arī sava veida terapija) un, kā tas, piemēram, ir Dānijā, ieslodzīto darinājumi pat ir nopērkami speciālos veikalos, kur pieprasījums pēc precēm ir milzīgs (to sekmē preču salīdzinoši lētās cenas un oriģinālie darbi, piemēram, mazgabarīta mēbeles).
Taču, kamēr augstie kungi lemj, mēs turpinām dzīvi līdzās cietuma mūriem, cerot, ka nekad nenāksies būt otrpus tiem. Pilsētas ciemiņi (ar to es vairāk domāju ārzemniekus) neizpratnē nolūkojas uz dzeloņdrātīm apvīto teritoriju – kā tāda ēka var slieties pilsētas centrā. Bet mēs to uzskatām par ikdienišķu parādību.
