Reizēm ir tā, ka, šķiet, dzīve apstājusies. Nekas nenotiek, nekas nemainās. Taču pēkšņi viss notiek, un tu nokļūsti notikumu virpulī.
Reizēm ir tā, ka, šķiet, dzīve apstājusies. Nekas nenotiek, nekas nemainās. Taču pēkšņi viss notiek, un tu nokļūsti notikumu virpulī.
Jau kādu laiku likās, ka dzīve rit man blakus. Taču nesen atjēdzos, ka viss sastindzis tikai tādēļ, ka pati neļaujos trakumam – allaž prātīga, apzinīga. Ja mazliet piever acis, var teikt – paraugmeitene.
Svētdien kopā ar draudzenēm realizējām pēkšņu ideju pavārtīties jūras smiltiņās – smelties spēkus jaunai darba nedēļai. Pirmdien ierados redakcijā, ērti iekārtojos krēslā un sāku strādāt. Laikam jau iepriekšējā dienā izbaudītās saules un vēsā jūras ūdens dēļ mani māca nepiedzīvots slinkums – lai kādam kaut ko pateiktu, izmantoju tālruni, lai kādam kaut ko iedotu, “aizripinājos” ar krēslu. Un tad vienā šādā “ripināšanās” reizē – liels troksnis, un es kājām gaisā gulēju zemē. Ap mani saskrēja kolēģi, vaicājot, vai viss kārtībā, bet es nevarēju atbildēt – man bija ļoti, ļoti jautri. Nekādas smagās traumas jau neguvu, vien nobrāzu roku, taču pēc šā smieklīgā notikuma atguvu darba sparu – nedēļa varēja sākties, un turpmāko dienu teciņiem vien skraidīju.
Man bija aizdomas, ka tagad tikai viss sāksies, jo pēc vienas ķezas mani vienmēr piemeklē citas. Otrdienas rītā steidzos uz Rīgu – jānodod diplomdarbs, pēc tam atpakaļ uz Jelgavu strādāt. Visu nokārtoju diezgan veikli, tāpēc nolēmu pirms darba fotosalonā attīstīt mirkļus no bezrūpīgās svētdienas. Lai visu pagūtu, traucos kā viesulis. Luksoforā iedegās sarkanais signāls, bet man – jāsteidzas. Pārskrēju pāri ielai, bet tur gaidīja puisis kā ozols un laipnā balsī noskaitīja: “Labdien. Pašvaldības policija. Inspektors Velve. Jūs šķērsojāt ielu pie sarkanā signāla.” Kautrīgi pasmaidīju un centos iestāstīt, ka es jau neko… vien pabeidzu kustību. Bet likuma kalps bija nelokāms, palūdza personu apliecinošu dokumentu un sāka rakstīt protokolu. “Sodu trīs lati maksāsiet tagad?” “Jā,” atbildēju nopietnā balsī un sāku nevaldāmi smieties – beidzot ar mani kaut kas notiek! Ar policistu vienojāmies, ka likums paliek likums. Neiebildu. Samaksāju trīs latus un saņēmu naudas soda kvīti – pie administratīvās atbildības tiku saukta saskaņā ar LR APK 14923 p. 1. d. Pārkāpums izdarīts pulksten 11.05. Jautrā noskaņojumā turpināju ceļu – par trīs latiem ieguvu labu omu visai nedēļai un, protams, mācību – ja luksoforā deg sarkanais signāls, jāstāv. Tagad zinu – policistu modrā acs mani vēro. Pateicoties inspektora Velves uzteicamajam darbam, Jelgava ieguvusi vēl vienu apzinīgu gājēju – mani. Paldies par to.
Kas attiecas uz piedzīvojumiem – nedēļas nogale klāt! Un es noteikti kaut ko sastrādāšu. Tikai tādu, par ko nebūs jāmaksā sods. Vienmuļa dzīve ir tik sasodīti garlaicīga!
