Pagājušajā nedēļā «Ziņas» rakstīja par Ozolnieku tautas nama sieviešu vokālo ansambli «Madara», kuru jau četrdesmit gadu vada diriģente un pedagoģe vecā jelgavniece Ārija Melgaile.
Pagājušajā nedēļā “Ziņas” rakstīja par Ozolnieku tautas nama sieviešu vokālo ansambli “Madara”, kuru jau četrdesmit gadu vada diriģente un pedagoģe vecā jelgavniece Ārija Melgaile. Jāteic gan, ka epitets “vecā” ne visai piederas šai kundzei – viņa, par spīti jau diezgan cienījamiem gadiem, izstaro mundrumu un optimismu.
Protams, kara postītajā jaunībā piedzīvots daudz tāda, par ko varētu stāstīt ar nožēlu un rūgtumu, taču kundze ar cēlo skatu un silto smaidu tādas noskaņas, šķiet, nekad nepauž. Stiprās personības pievelk cilvēkus. No tā veidojas arī skanīgi kori, ansambļi un citādi radoši kolektīvi.
Pēc Jēkaba Mediņa metodes
Ārijas māte nāk no pirmskara Jelgavā labi pazīstamās Kapšu dzimtas. Tajā dziedāšana bija godā. Arī tuvākajos tēva rados ir diplomēts vokālists. Tādēļ nav jābrīnās, ka pirmklasniece Ārija Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā uz jautājumu, par ko tu gribi kļūt, nešaubīgi atbildēja: “Par operdziedātāju.” Šai dzīvē pirmajai skolai, kur mūzikas nodarbības vadīja Jelgavas Mūzikas skolas dibinātājs profesors Jēkabs Mediņš, bija svarīga loma Ārijas dzīvē. Proti, Mūzikas skolā viņa nav mācījusies, bet ar paraugpamatskolā apgūto pietika, lai jau pēc kara iestātos konservatorijā, kur konkursa komisijā bija komponisti Pēteris Barisons, Alfrēds Kalniņš.
Melgailes kundze vēl tagad azartiski stāsta par J.Mediņa tolaik praktizēto mācību metodiku, kad mazie skolēni (un reizē arī institūta praktikanti) apguva nopietnas skaņu mākslas lietas, it kā rotaļīgi spēlējoties.
Interesanti, ka Jelgavas Skolotāju institūtā daudzos koridoros un klasēs bija novietotas klavieres, institūta audzēkņi vingrinājās un gatavojās obligātajām klavierspēles nodarbībām.
Ar svētību cauri dubļiem un drupām
Vidusskolas laiks Ārijai sakrita ar kara gadiem. 1944. gada 21. maijā Sv.Annas baznīcā meitene tika iesvētīta. Kopš tās dienas viņai ir relikvija – prāvesta Jēkaba Ķullīša dāvātā garīgo dziesmu grāmata, kas iznesta gan cauri dubļiem bēgļu gaitās, gan gadiem, kad Dieva vārds tika nīdēts.
Tēvam, kurpniekmeistaram, kuram piederēja apavu darbnīca, darba pietika neatkarīgi no varas maiņām. Viņš atbalstīja meitas privāto mūzikas mācīšanos pie dziedātājas Bertas Braunfeldes vācu laikā Jelgavā, pēc tam arī studijas Rīgā konservatorijā.
Iznāca gan mazliet citādi, nekā bija sapņots no bērnu dienām. Ārija pārpūlēja balsi (kas tajā bija vainojams, paliek viņas pašas ziņā), tāpēc nācās pāriet uz jaundibināto kordiriģentu nodaļu. Studiju biedri un pasniedzēji šo specialitātes maiņu atbalstīja. Toreiz jaunais pedagogs Jānis Dūmiņš Ārijai teicis: “Tev ir viegli darboties ar kori, jo tu kā vokāliste vari priekšā parādīt, kā jādzied.” Un tiešām – atklāsme, ka vari caur dziesmu izvadīt kori, jaunajai mūziķei bija kaut kas īpašs, svētīgs, kam varēja atdot daudz. Par savu nozīmīgāko pedagogu Ārija Melgaile uzskata Leonīdu Vīgneru, kurš viņu aizvadīja līdz pat valsts eksāmeniem.
Pēc konservatorijas beigšanas 1953. gadā Ārija Melgaile saņēma nosūtījumu uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu, ko tolaik vadīja Filips Šveiniks. Tur viņa kļuva par mācību daļas vadītāju. Šo radošam cilvēkam ne visai piemēroto (ak, papīru kalni!) administratīvo darbu viņa darīja desmit gadu. Šveiniks palicis atmiņā kā izcili darbīgs un godīgs vīrs. Reiz viņš ar lielu troksni izdzinis no skolas kādu sievieti, kas gribējusi dot kukuli, lai viņas dēlu pieņemtu Mūzikas skolā. “Tagad situācija ir citāda. Lūdzu, maksā un mācies! Bet tolaik, lai kļūtu par Mūzikas skolas audzēkni, bija jāiztur pamatīgs konkurss, vidusskolā bija pat neklātnieki,” stāsta Ārija Melgaile.
Audzēkņi laureātu sarakstā
Jelgavas Mūzikas vidusskola tolaik pastāvējusi uz to, lai tai pienāktos tās dibinātāja Jēkaba Mediņa vārds. Taču F.Šveiniks no Jelgavas pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par filharmonijas direktoru, būtībā profesionālās mākslas virzītāju. Savā vietā viņš atstāja Valiju Pļaviņu, cilvēku, kas skolā strādājusi dienām un naktīm (tagad vecā direktore vientuļi vada savas vecumdienas pansionātā). Taču kolēģi, kuriem J.Mediņa vārds bija tuvs, līdzīgi kā Ārija Melgaile, V.Pļaviņa nebija partijā, tātad bez kādas lielākas politiskas teikšanas. Tad nu augstākstāvošie biedri nosprieduši, ka Latvijā pietikšot ar vienu Mediņa skolu – to kas nes Jāzepa Mediņa vārdu Rīgā.
Kā pedagoģei Ārijai Melgailei galvenās rūpes saistījās ar topošajām kordiriģentēm. Te arī pati viņa radīja labus paraugus, uzņemoties Jelgavas pilsētas un rajona Dziesmu svētku virsdiriģentes pienākumus, vadot Jelgavas rajona melioratoru vīru kori “Zemgale”, kā arī Zaļenieku Lauksaimniecības tehnikuma kori un arī jau minēto Ozolnieku “Madaru”. “Kad tagad skatos Dziesmu svētku laureātu sarakstu un redzu, ka no manām audzēknēm diriģentes ir diviem koriem, bet no Veltas Riekstas – četriem, tad saprotu, ka savulaik velti nav strādāts,” ar gandarījumu saka Ārija Melgaile.
Tautas atmodas laikā Ārijas kundze sparīgi sāka darboties Jelgavas Latviešu biedrībā. Viņai ir biedra karte ar trešo numuru. Pirmais tika dots nu jau aizsaulē aizgājušajam režisoram un kultūras darbiniekam Jānim Lūsēnam, otrais – teātra karalienei Elzai Radziņai. Dzimtajā pilsētā augstu vērtē Ārijas Melgailes devumu mūsu kultūrā. Diriģente nu uztraucas, ka, dzīvojot pie meitas Māras ģimenes Siguldā, tagad mazāk spēj darboties kopā ar agrākajiem kolēģiem un draugiem. Taču ik pa laikam viņa ir klāt, aprunājas ar kolēģēm Silviju Līci, Rutu Šmēdiņu un citām. Protams, ir “Madaras” mēģinājumi un arī koncerti.
***
Citi saka…
Vija Kinstlere, kultūras darbiniece: “Ārijas Melgailes vadītajā Ozolnieku tautas nama ansamblī “Madara” dziedu jau četrdesmit gadu. Viņai ir talants saturēt kopā kolektīvu. Izklaides ansambļa mēģinājumos nav, bet sūrs darbs gan, kas prasa nolikt malā savas sāpes un problēmas. Ar Āriju ir tā: ja nevaram būt pirmie, tad nevajag nemaz. Un viņa ar savu lielo amata meistarību panāca to, ka bijām starp labākajām.”
Velta Rieksta, pedagoģe un diriģente: “Jelgavas Mūzikas vidusskolā kopā nostrādājām gandrīz četrdesmit gadu. Laba kolēģe. Par profesionālām lietām mēs bieži vien strīdējāmies, taču par politiku gan ne, jo abas nebijām partijas biedres.”
Imants Kapsis, tautsaimnieks, Ārijas Melgailes brālēns: “Es apbrīnoju viņas atdevi. Darbs ir Ārijas sirdslieta. Mazotnē trīsdesmitajos gados mums maz iznāca tikties, jo katrs dzīvojām savā Lielupes krastā. Taču tagad viņa ir viens no man tuvākajiem cilvēkiem. Kad biju uzaicināts uz savu Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremoniju, aicināju Āriju līdzi.”
Elza Mistere, kultūras darbiniece: “Ļoti enerģisks cilvēks. Piecdesmitajos gados, pamatojoties uz koru sacensību rezultātiem, Ārija Melgaile tika izvēlēta par pilsētas un rajona dziesmu svētku virsdiriģenti. Tolaik pēc darba Mūzikas vidusskolā viņa vadīja Zaļenieku Lauksaimniecības tehnikuma kori.
