Varbūt Saeimai vajadzētu kļūt par viedokļu sacensības un gudras asprātības skolu? Tas pieradinātu arī citus strīdēties bez dusmu izvirdumiem.
Varbūt Saeimai vajadzētu kļūt par viedokļu sacensības un gudras asprātības skolu? Tas pieradinātu arī citus strīdēties bez dusmu izvirdumiem. Līdz šim Saeimas sēdes ne vienmēr liecinājušas par cilvēka cieņas respektēšanu.
Kad 1949. gadā dzima Vācijas Federatīvā Republika (VFR), tās Konstitūcijas autori ilgi diskutēja, kādas pilsoņa tiesības likt pirmajā vietā. Ņēma vērā filosofa Karla Jaspersa uzskatu, ka jāuzsver tās, kas pretējas totalitārismam, varmācībai un cilvēku pazemošanai. Tā tapa VFR Satversmes 1. panta 1. paragrāfs: “Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Visas valsts varas pienākums ir to respektēt un aizstāvēt.” Tā jaunā valsts apstiprināja savu mērķi Vācijā izveidot demokrātisku iekārtu, kas cienītu personību, cilvēka brīvību un godu, garantētu iespēju brīvi izvēlēties ticību un pārliecību. Esot Vācijā, pārliecinājos, ka šis Konstitūcijas pants nav tikai cēla mērķa deklarācija. Valsts institūcijas un drošības iestādes ir sardzes postenī. Katru rītu pa radio tika ziņots par pasākumiem, kas vērsti pret cilvēka cieņas un brīvības tiesību pārkāpumiem, cieņas mīdītājiem, arī rupju aizskarošu vārdu teicējiem, kas vērsti pret citas rases, tautības un ādas krāsas pārstāvjiem. Cieņas sardzē stāv jaunatnes organizācijas, kristīgo humānistu apvienības, baznīca, visas lielākās politiskās partijas, dominējošā demokrātiskā prese, televīzija, radio. Neonacistu un ultranacistu darbība iedzīta likumības ievērošanas robežās, un katrs mēģinājums to pāriet saņem prettriecienu. Citēšu bundeskanclera Gerharda Šrēdera šā gada aprīlī teikto: “Attieksmē pret neonacistiem – nekādu toleranci!” Manuprāt, var runāt par Vācijas pozitīvo pieredzi savas demokrātiskās iekārtas un savu cilvēku cieņas aizstāvēšanā. To tur dara katru dienu un nepārtraukti.
Mums Latvijā arī nerimtīgi jāaizstāv cilvēka cieņa. To paredz Latvijas Republikas Satversme. Citēšu tās 95. pantu: “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta.” Likumība ir cieņas pusē. Taču diemžēl ikdienā uz ielas, tirdzniecības un arī atpūtas vietās vēl diezgan bieži zobus atņirdz necieņa. Turklāt dara to bez bailēm par sodu. Šā gada 10. aprīļa vakarā pie universālveikala “Centrs” ap 20 jauniešu, kas izskatījās pēc pankiem, aplenca Rīgas jūdaistu reliģiskās draudzes rabīnu Mordehaju Glazmanu. Var domāt – kāds tos bija informējis par gaidāmo M.Glazmana garāmiešanu. Tikko bija beigusies dievlūgšana sinagogā Peitavas ielā. Dauzoņas apsaukājuši rabīnu antisemītiskiem saukļiem, rupji ņirgājušies. Faktiski – viņš tika apdraudēts. Veikala apsardze izsaukusi policiju. Kārtība atjaunota. Taču krimināllieta nav ierosināta. Nevarot. M.Glazmans nav fiziski aizskarts, t.i., nav piekauts. Ja būtu – cita lieta. Bet par vārdu lietošanu krimināli nesodot.
Diezgan bieži personas cieņa tiek rupji aizvainota dažādos preses rakstos gan latviešu, gan krievu valodā. Šajā jomā īpaša “slava” ir laikrakstam “DDD”, kura devītā numura (28. aprīlis – 12. maijs) pielikumā krievu valodā melns uz balta rakstīts: “Krievi nešauboties rīkojas, lai sagrābtu visu, pie kā viņi pietiek, turklāt nogalinātu visus, kas uzdrošinās iebilst.” Mūsdienu Krievijas valsts nosaukta par “lāci mutantu”, kas galīgi jānobeidz. Domāju, tāda retorika aizskar katra krievu cilvēka cieņu un godu, pazemo visu krievu tautu. Vācijā līdzīgus tekstus legāli izdot nedrīkst. Tajā pašā avīzes numurā latviešu valodā astotajā lappusē ievietota Jura Sārņa (pseidonīms?) “Lasītāja vēstule”, kuras autors secina, ka “Saeimā un Rīgas pilī tik tiešām valda bagāti žīdi, nevis latviešu tauta”. Ļoti nesolīdi, rupji, frivoli rakstīts par Valsts prezidenti, netīrs akmens mests arī uz cilvēktiesību aizstāvi Ilzi Brands – Kehri. Avīzes izdevēji bargi norāda: publikāciju izmantošanas gadījumā atsauce uz laikrakstu “DDD” obligāta. Respektēju to, tādēļ arī norādu, ka avīzi parakstījušas Līga Muzikante un Liene Apine. Sārņa rakstam viņas nekādas redakcijas piezīmes nav pievienojušas. Klusēšana ir piekrišana. Latvijas Saeimas deputāti lasa “DDD”. To redzam televīzijā. Bet uz Saeimas antisemītisko “noraksturošanu” nereaģē. Vai varbūt šī reakcija tika izteikta deputāta Aleksandra Kiršteina “kritiskajās piezīmēs” par Latvijas ebreju kopienu? Pēdējā gadījumā lielākās partijas gan pienācīgi reaģēja, tā glābjot visas Latvijas cieņu un godu.
Esmu lasījis VFR Bundestāga sēžu atreferējumus Vācijas nedēļas laikrakstā “Das Parlament”. Asās diskusijas tur notiek korekti un demokrātijas ietvaros. Atzinību gūst spožas ironijas par oponentiem. Neesmu atradis nevienu rupju izlēcienu. Kā zināms, ironija ir gudrības izpausme, bet lamas – nekompetences pazīme. Antisemītisms liecina, ka parlamentā iekļuvis nedemokrāts. Varbūt arī Latvijas Saeimai vajadzētu kļūt par viedokļu sacensības un gudras asprātības skolu? Tas pieradinātu arī citus strīdēties bez dusmu izvirdumiem. Līdz šim mūsu Saeimas sēžu rādījumi un apraksti ne vienmēr liecina par cilvēku cieņas respektēšanu. Saka – Krievijas Valsts Domē notiek vēl trakākas lietas. Bet kādēļ mums jāskatās uz šo “paraugu”? Kādēļ nevaram mācīties no Vācijas? Pēc maniem vērojumiem, vēlētāji kļūst prasīgāki un grib redzēt uz politiskās skatuves gudrus cilvēkus, kas ciena savus līdzpilsoņus, kurus cienīs arī pēc ievēlēšanas. Tas var notikt tikai uz vispārējas demokratizācijas un sabiedrības integrācijas pamata. Nekonsekvenci vai oportūnismu cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizstāvēšanas jomā nevar piedot. Par to varēsim pārliecināties devītās Saeimas vēlēšanās.
Pārpublicēts no www.politika.lv
