Cik ilgi vien pastāvēs JLB, tik ilgi Modris Ziemelis tiks godāts par vīru, kurš atjaunoja organizācijas karogu. Lūk, ko par savu zvaigžņu stundu mazliet ar smaidu stāsta viņš pats.
Cik ilgi vien pastāvēs JLB, tik ilgi Modris Ziemelis tiks godāts par vīru, kurš atjaunoja organizācijas karogu. Lūk, ko par savu zvaigžņu stundu mazliet ar smaidu stāsta viņš pats.
Es vienmēr esmu centies uzņemties kapitālus darbus, man bijis svarīgi, lai tos varu paveikt viens – lai nebūtu jāpiņķējas ar citiem veciem cilvēkiem, jo vienam ir tādi priekšstati, citam – citādi.
Par JLB karogu bija zināms, ka tas iesvētīts 1892. gadā Sv.Annas baznīcā. Turklāt vairākus desmitus gadu tas bija vienīgais karogs, kas pārstāvēja Jelgavas pilsētu.
Darbojoties JLB valdē, ne vienreiz vien aktualizējās jautājums – karogu vajadzētu atrast. Taču diemžēl pat 1930. gadā izdotajā Līgotņu Jēkaba grāmatā “Jelgavas Latviešu biedrība 50 gadu kultūras darbā” par karogu nebija minēts ne vārda. Beidzot atradās 1930. gada Jelgavas Dziesmu svētku programmiņa, uz kuras bija rakstīta Jelgavas Latviešu biedrības karoga devīze “Vienprātība stiprina!”.
Tad aizgāju uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju. Tur man divas dāmas, kas karogu fondā dzēra kafiju, jautāja: “Ko jums vajadzēja?” Pastāstīju, ka meklēju karogu. Tad vēl viens jautājums: “Kas jūs tāds esat?” Atbildēju, ka veterinārārsts. Tad – aizrādījums, ka šādam darbam vajadzīgs vēsturnieks, bet Jelgavā taču viss kara laikā nodedzis un gājis bojā. “Jūs karogu nemūžam neatradīsiet! Velti nenāciet un netraucējiet,” ar tādiem vārdiem es tiku pavadīts pa durvīm. Neveicās arī Latvijas Vēstures muzejā, muzejā “Dauderos”, Kino foto fono dokumentu arhīvā. Vienubrīd likās, ka tiešām mani karoga meklējumi ir veltīgi, taču pēkšņi Rīgā antikvariātā ieraudzīju kādu krūšu nozīmīti, kura izskatījās kā samazināts karogs un uz kuras bija uzraksts “Vienprātība stiprina”, kā arī burti JLB un Jelgavas alnis. Metālā bija attēlota sieviete ar kokli rokās. Samaksāju par pirkumu astoņus latus un gāju uz muzejiem pa otram lāgam. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā taujāju ne vairs pēc Jelgavas Latviešu biedrības karoga, bet gan nozīmītes, kurā attēlota sieviete ar kokli rokās. Tādas nozīmītes tur nebija (un arī līdz šim nekur pasaulē nav atradusies). Taču ziņa par to, ka es meklēju JLB karogu un kas uz tā varētu būt attēlots, varbūt kādā kafijas pauzē bija aizgājusi līdz muzeja fotogrāfei mākslinieka Gunāra Janaiša kundzei Voitei. Un viņa man cēla priekšā melnbaltu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams meklētais karogs. Kad ieminējos, ka man būtu vajadzīgs karoga krāsains attēls, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņas kundze teica: “Ja jūs to atrastu, jums vajadzētu piešķirt vēstures doktora grādu.”
Saņēmis karoga fotogrāfijas kopiju, gāju uz Latvijas Vēstures muzeju. Arī tur ir karogu fonds. Jauna meitene, muzeja darbiniece Aija Zeļenko, kas rūpīgi pārbaudījusi katalogu, bija devusi atbildi, ka JLB karoga viņiem nav. Taču šoreiz viņa nolēma pārskatīt karogu aprakstus, salīdzinot tos ar Voites kundzes doto fotogrāfiju. Nākamajā dienā, 2000. gada 7. aprīlī, fondu glabātāja Aija Zeļenko man piezvanīja un teica, ka mūsu biedrības vecais karogs ir atradies. Interesanti, ka dokumentos tas bija reģistrēts kā “karogs ar sievieti un kokli”, neminot Jelgavas Latviešu biedrības vārdu. Tā, iespējams, bija kāda patriota gudrība. Proti, šādi likvidējamās “buržuāziski nacionālistiskas” organizācijas karogu varēja saglabāt okupācijas varas apstākļos. Kas veco karogu bija nodevis glabāšanā muzejam? Zināms, ka 1940. gadā to pārņēma Jelgavas teātris, kuru vadīja aktieris un režisors Ēvalds Valters. Ar viņu runāt man nebija izdevības, bet Valtera kundze Vera Gribača par šo lietu neko nezina.
Pirms simt gadiem šūto karogu, protams, atjaunotā JLB atgūt un izmantot nevarēja. Taču nu bija oriģināls, no kura varēja izgatavot kopiju.
