Jau vairāk nekā gadu esam nodzīvojuši ES, un šajā laikā itin bieži dzirdēts dažādām auditorijām adresēts jautājums – kas mūsu laicīgajā dzīvē mainījies?
Jau vairāk nekā gadu esam nodzīvojuši ES, un šajā laikā itin bieži dzirdēts dažādām auditorijām adresēts jautājums – kas mūsu laicīgajā dzīvē mainījies?
Viens aspekts ir skāris katru valstī dzīvojošo, ja vien apmešanās vieta nav zaru būda meža biezoknī, – par visu maksājam vairāk. To, ka eiroinformatori līdzās izkladzinātajiem labumiem “piemirsuši” brīdināt, ka Eiropa sagādās materiālas problēmas, tauta saprata itin drīz, lai arī nedaudz par vēlu. Inflācijas krasais kāpums pārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm.
Pirms pāris gadiem bija vērojama gana aktīva ES popularizēšanas kampaņa, kuras ietvaros virkne valstisku un nevalstisku biroju informēja Latvijas iedzīvotājus par gaidāmajiem labumiem, retu reizi paklusām iepīkstoties, ka attiecīgajā apvienībā šādi tādi mīnusiņi gan būšot. Nesnauda arī eiroskeptiķi, tiesa, savu darbību izvēršot krietni klusāk, ņemot vērā pieticīgos resursus.
“Patēriņa cenu līmeņa pietuvināšanās Eiropas attīstīto valstu līmenim prognozējama pēc 2007. gada. Šajos gados gaidāmais patēriņa cenu pieaugums nepārsniegs 3 procentus.” “Pārtikas preču cenas mazumtirdzniecībā vidēji varētu palielināties par 10 – 15 procentiem, tomēr cenu kāpums nenotiks spēji, jo netiek prognozēts straujš patērētāju pirktspējas pieaugums un dzīves līmeņa paaugstināšanās.” Tie ir tikai divi izvilkumi no Eiroinfo biroja 2003. gada pavasarī sagatavotajām atbildēm uz jautājumiem par dzīves dārdzības paaugstināšanos pēc iestāšanās ES. Vai tā būtu objektīvu apstākļu izraisīta neprecizitāte vai apzināta miglas pūšana? Spriediet nu, jo realitāte ir acīmredzama – inflācija manāmi apsteigusi analītiķu izteiktās prognozes.
Kad līdz liktenīgajam referendumam bija atlicis vien pusgads, aptauju bezkaislā statistika, ka eiroimpērijas piekritēju īpatsvars bīstami svārstās uz 50 procentu robežas, vadošos “savienībā vedējus” manāmi atvēsināja, un izpildvara bailēs no izgāšanās informēšanas (lasi – tendenciozas reklāmas) kampaņai atvēlēja vēl miljonu latu. Iniciatīvu lielā mērā pārņēma Vaira Vīķe – Freiberga, nevis līdzīgi leģendārajam priekštecim aicinot visus palikt savās vietās, bet paužot satraukumu, ka “pret” balsojums Latvijai varētu nozīmēt teju pasaules galu. Pirmās personas sabaidīts, svārstīgais elektorāts kā aklo bariņš tunelī pieslējās Rīgas pils namamātei, un ar 56 procentu balsu “par” Latvija bruģēja ceļu uz dalību zili zvaigžņotā karoga brālībā, iegūstot ES visnabadzīgākās valsts “godpilno” titulu. Ja vien vairumam balsotāju būtu bijusi iespēja iepazīties ar “The Economist” publicētajiem ES līderu tikšanās aprakstiem, acumirklī būtu saprotams, kas šajā kompānijā nosaka toni un kādēļ tuvākajā laikā Latvija tā arī paliks pabērna lomā. Ne velti parfīma un konjaka lielvalsts vadonis ne tik sen vēlēja pastāvēt pie ratiem un paklusēt, kad mesjē bija aizskāruši daži oficiāli izteikumi no Latvijas.
Kamēr Brīvības bulvārī tiek lauzītas galvas, kā strauji augošo dzīves dārdzību piebremzēt, Brisele meklē ieganstu “nodīrāt” Latvijai pa kādam soda miljonam virsnormas cukura un citu “grēku” dēļ, uzstājīgi paģērot liekos “baltās nāves” krājumus iznīcināt.
Tauta, kā allaž, ir gatava visu pieciest. Elitei gan jārēķinās arī ar pretsparu, un pašlaik nebūt nav izslēgts, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās lielas izredzes ir tiem politiķu pulciņiem, kas konsekventi lobēs izstāšanos no eirobirokrātu ietekmes zonas. Lai reizi par visām VVF un pārējiem politiskā ķēķa virējiem liktu saprast to, kas tik grūti saredzams no dienesta limuzīnu komfortablajiem sēdekļiem – ES ir greznība, ko vidusmēra latvietis pagaidām vēl īsti nevar atļauties. Zilie pārticības ilūziju burbuļi ar lielu troksni ir pārsprāguši. Dzīve Eiropā izrādījusies kā taksometra brauciens – jo tālāk, jo dārgāk.
