Tuvojas liktenīgais datums – 14. jūnijs –, kad šajā dienā 1941. gadā sākās genocīds pret latviešu tautu.
Tuvojas liktenīgais datums – 14. jūnijs –, kad šajā dienā 1941. gadā sākās genocīds pret latviešu tautu. Citādi to nosaukt nevar – okupācijas armija, sadarbojoties ar čeku, kā lopus vagonā salādēja cilvēkus un izveda uz attālajiem Sibīrijas apgabaliem. Ne izdzīvošanai, bet bojāejai. Apmēram 25 tūkstoši – tik daudziem bija lemts 20. gadsimta vergu liktenis. Kāpēc?! Šis jautājums nedod mieru. Ko šie cilvēki bija noziegušies, dzīvodami savā valstī, kuru nelikumīgi okupēja kaimiņzemes milzīgā armija, ko vadīja noziedzīgā komunistu partija. Mūs pārdeva. Tā bija nolēmuši lielvalstu vadītāji. Velti jautāt, kas notiktu, ja mēs būtu pretojušies. Domāju, mūs piemeklētu okupētās Somijas daļas liktenis. Neviena vietējā! Vai to vēlējās panākt tagadējie runātāji, kas uzskatīja, ka vajadzēja pretoties? Ko viņi teiktu šajā laikā?
Palīgvirsraksts šim stāstījumam varētu būt “Ko nepateica Mērija”. 2005. gada 18. maijs – šajā dienā Baložu kapos atvērās zemes vārti aizgājējai, kas arī 1941. gada 14. jūnijā savā jaunības plaukumā tika ielādēta vagonā, lai viņu aizvestu Sibīrijas plašumos un liktu vergot par vēdera tiesu, par izdzīvošanu. “Tur mums lika parakstīties, ka esam izsūtīti uz 25 gadiem.” Mērijai toreiz bija tikai 15 gadu… Beigušās bērnības dienas, nav jaunības. Tā pavadīta badā, smagā darbā, nežēlīgā salā un cīņā par izdzīvošanu. Līdzi paņemtais izmainīts pret pārtiku, pāri palikušajos apģērba gabalos jāietinas, lai nenosaltu 50 grādu salā. Jāzvejo! Katrs pieskāriens apledojušajiem tīkliem ir kā nātres dzēliens. Tas viss jau zināms – lasīts, bet vai izjusts? Ja Mērija runātu, viņas teiktais skanētu: “Mana bērnība bija brīnišķīga, par mani rūpējās mīlošie vecāki, man daudz kas netika liegts. Domās iekopu savu rožu dārzu, cēlu sapņu pili un audu varenus nākotnes plānus. Un pēkšņi to vairs nav! Manu rožu dārzu sabradāja svešie tanki, sapņu pili piegānīja un sadragāja, izdzenot mūs no mājām, un sapnis par mācībām augstās skolās pārtrūka. Tā vietā kopā ar brāli tiku iebāzta restotā lopu vagonā. Mātes tajā dienā nebija mājās, bet abi ar tēvu savā mīlestībā mūs sameklēja un brauca līdzi uz tālo, svešo, bargo pasauli. Tēvu iedzina citā vagonā. Tā, mani neredzējis, viņš gāja bojā citā lēģerī. Manas jaunības zieds, kas tikko sāka raisīties, novīta neuzplaucis. Mēs vairs nebijām cilvēki, mūs uzskatīja par kaut ko zemāku, netīrāku. Sauciens “fašists!” skanēja vai uz katra soļa. Lai cik necilvēcīgs bija darbs, dažiem izdevās izdzīvot un atgriezties. Diemžēl mana māmuliņa vēlreiz uzupurējās, lai mājās tiktu es. Viņu nelaida, jo skanēja atbilde: “Neceri, tu te tāpat nosprāgsi!” Un viņa spēra liktenīgo soli, padarot sev galu. Lai man būtu iespēja atgriezties. Dzīve tur, svešos ļaudīs, bez abiem vecākiem bija rūgtuma pilna. Tāda arī es no šīspasaules aizeju, nesaņēmusi gandarījumu, ka manas mokas būtu atzītas vai lūgta par to piedošana. Nē, es nevēlos vairot ļaunumu, nosodot tos, kas pie tā vainīgi. Tur, augšā, to izlems taisnīgāk bez manis, bet cilvēcīgu nožēlu gan gribēju dzirdēt…”
Un tādu mūs, kas to vēl joprojām gaida, palicis vairs nedaudz. Gadi mūs salauzuši, piegludinājuši skaudro sāpi… Bet rētas? Rētas sūrst vēl joprojām, līdz kapa malai. Un liekas – vēl aiz tās.
Jelgavas represētie! Sanāksim kopā 11. jūnijā un parunāsimies! Atmiņās dalīsimies 14. jūnijā pulksten 17 Svētbirzē pie akmens.
“1941. gada bērni!” jūs gaida 13. un 14. jūnijā Rīgā, par to tuvāk – “Staburadzes” biedru sapulcē.
“Staburadzes” valdes vārdā – G.Bullis
