Ievērojusi es viņu biju jau krietni sen. Koncertos, festivālos, dažādos mūzikas pasākumos vai vienkārši uz ielas.
Iveta
Ievērojusi es viņu biju jau krietni sen. Koncertos, festivālos, dažādos mūzikas pasākumos vai vienkārši uz ielas. Viņš gandrīz vienmēr smaida. Un smaids ir patiess un jauks. Soli pa solim, līdz vakars kafejnīcā, kur viņš stāsta par sevi.
Vārds
Daudzi viņu sauc par Džefi. Jautāti kāpēc tā, viņi rausta plecus un sakās nezinot. Patiesībā vecāki devuši viņam vārdu Dzintars Āboms. Viņš pabeidzis skolu, no kuras nāk noteikta daļa Jelgavas muzikāli domājošo, respektīvi, 4. vidusskolu. Un tieši tur arī radies viņa otrais vārds. «Tas bija skolā, 5. klasē. Mēs gājām starpbrīžos ārā spēlēt «sunīšus». Es skrēju ātrāk par pārējiem, tāpēc mani iesauca par Javu, kas tolaik bija ātrākais motocikls. Ar laiku no Javas tika atvasināts Džefis.» Un tā viņu sauc joprojām.
Draugi
Viņam ir dzīves mērķis – būt saskaņā ar sevi un saviem draugiem. Par sevi viņš teica: «Visvairāk es negribu maldīties sevī. Ja saprotu, ka tas notiek, cenšos pakāpt soli atpakaļ. Kaut ko labot.» Par draugiem… «Cilvēkam ir jāzina, ko viņš grib, un jādara tikai tas, kas patīk. Un tas nav iespējams bez draugiem. Caur viņiem vien es saprotu, ko vēlos.» Gandrīz visi draugi viņam radušies jau skolas laikā, un tie vairāk vai mazāk ir mūziķi. «Draugus iemantot ir grūti, bet man šķiet, ka visi mani draugi ir īsti.»
Mūzika
Viņš izauga ar mūziku. Mācījās mūzikas klasē, spēlēja skolas pūtējorķestrī trompeti. «Trompete man patika pēc izskata. Tāda vizuāli iespaidīga.» Tagad darbs, kas paņem gandrīz visu laiku. Turklāt šobrīd viņš ir bez instrumenta, jo trompete izglītojošos nolūkos uz kādu laiku atdota brālim. Taču tas nebūt neatrauj Džefu no brīnumainās mūzikas pasaules. Bieži viņš manīts dažnedažādos mūzikas sarīkojumos. «Man patīk tur atrasties. Patīk tur valdošā gaisotne. Tā ir iespēja uz laiku atslēgties no ikdienas, pabūt ar sevi un draugiem.» Viņš klausās un izvērtē. Tā rodas savs priekšstats par šābrīža vadošo mūziku. «Es apbrīnoju «Blinkus». Viņi spēlē patiesi fantastiski. Viņi ieliek visu sevi mūzikā, ko rada.» Viņš ciena dzīvo mūziku, kurā var just tās dvēseli.
Bohēma
«Mirklis pirms saullēkta, zeltainas debesis mijas ar sarkanu pamali, ielejā snauž migla un tieši pretim zvaigzne – bohēma, vai ne? Paies mirklis, un tas viss pazudīs. Būs sākusies diena.» Cik daudz cilvēku, tik domu un uzskatu.
Nauda
«Nauda cilvēkam ir vajadzīga, lai sasniegtu mērķi. Tas ir zināms drošības pamats. Galvenais ir nekļūt atkarīgam no naudas. Tā ir tāda pati atkarība kā no alkohola,» tā viņš saka. Brīvība ir vienīgais augstais mērķis, uz ko jātiecas. «Cilvēkam jau daudz nevajag,» pārliecinoši bilst Džefis. «Tikai mīlestību (pret dzīvi un mūziku), sauli (kā gaišumu un mērķi) un zilas debesis (kas simbolizē brīvību).»
Mājas
«Kad viss ir apnicis, man patīk atgriezties mājās. Tur es jūtos pasargāts no dzīves asā vēja. Mājas ir mans patvērums. Ir patīkami atkal sajust mājas smaržu un garšu un izbaudīt to.» Tur viņš jūtoties kā kabatā. Mājās viņš var darīt, ko vien sirds kāro, būt kopā ar savu ģimeni. Džefis ir romantiķis visā savā būtībā. Ik pa brīdim viņš atceras vecvecāku māju laukos, kur pavadījis bērnību. Bērnība ir viņa sapņu zeme, kur šad tad ir neizsakāma vēlēšanās atgriezties.
Sapnis
Un viņam ir sapnis – aizbraukt kalnos. Izjust to augstumu, dziļumu, telpu, miglu un sniegu. Un saprast, cik patiesi skaisti ir dzīvot.
