Gandrīz katra ģimene ir piedzīvojusi situāciju, kad bērns dažādu iemeslu dēļ sāk skaļi raudāt, krīt uz grīdas, ar visu būtni izrāda sāpes, bezpalīdzību un naidu.
Gandrīz katra ģimene ir piedzīvojusi situāciju, kad bērns dažādu iemeslu dēļ sāk skaļi raudāt, krīt uz grīdas, ar visu būtni izrāda sāpes, bezpalīdzību un naidu. Dažiem bērniem šādas histērijas gadās bieži.
Bērnam histērija nav apzināta rīcība
Tā kā tas ir traumatisks moments kā bērnam, tā vecākiem, vislabāk būtu prast no tā izvairīties. Ja «vētras» tuvošanās ir pamanīta, to var nepieļaut. Kad tā jau sākusies un sasniegusi maksimumu, iejaukties nav jēgas. Bērnam var palīdzēt, kad histērijas lēkme draud uznākt, un tad, kad tā jau ir gandrīz pāri. Šādos brīžos bērnu nevajag pamest vienu.
Histērijas lēkme ir tāda bērna reakcija, kas nespēj tikt galā ar pārliecīgu neapmierinātību. Bērns reizē izjūt sāpes, apjukumu, dezorganizācijas bailes, reizēm viņam zūd saikne ar realitāti.
Ceru, ka visi saprot bērns to nedara tīšām, tā nav apzināta rīcība. Vecāki nedrīkst vieglprātīgi izturēties pret šiem niknuma uzplūdiem. Taču nevar arī ļaut mazajam ar histērijas palīdzību paverdzināt visu ģimeni.
Novecojis ierobežojums jāatceļ
Ja ir jūtami «vētras» priekšvēstneši bērns grib visu un neko, viegli aizvainojas, ir raudulīgs (vai arī kā citādi), vecākiem jāmēģina uz laiku veltīt viņam nedalītu uzmanību, kopā darot ko interesantu. Mūsu mājās, piemēram, ir vajadzējis pavēlā vakarā iet uz veikalu pēc īpašas bērnu zobu pastas, lai aizbaidītu no mājām «lielo bimbu», kā pie mums sauc činkstīgu noskaņojumu.
Ja bērna niknuma lēkmes iemesls ir kāds vecāku noteikts ierobežojums, kas, lietu pārvērtējot, izrādās, ir novecojis un muļķīgs, tas drosmīgi jāatceļ. Šie jautājumi noteikti jāpārrunā ar bērnu. Piemēram, ka nu viņš ir tik liels, lai sestdienās ilgāk paliktu nomodā un kopā ar ģimeni skatītos kādu īpašu filmu, kas agrāk tika liegts.
Kad «vētra» beigusies, bērns jāmēģina nomierināt pat tad, ja viņš vecāku laipnībai pretojas. Neko nevajag darīt ar varu, tikai atkal un atkal piedāvāt bērnam nākt klēpī, paust, ka vecāki grib viņu samīļot.
Kopā ar bērnu varam boksēt spilvenu
Ja ir izdevies ar bērnu salabt, viņš sēž klēpī un ir diezgan nomierinājies, es neieteiktu sākt sarunas par niknuma lēkmes cēloni. Bieži vien tā var izprovocēt nākamo lēkmi. Tādai sarunai piemērota ir nākamā diena, kad emocijas nenomāks veselo saprātu. Varbūt kopā ar bērnu var izstrādāt kādu rituālu, ko darīt, ja nāk lielās dusmas: boksēt lielu spilvenu, kliegt kādu īpašu kaujas saucienu vecāki var likt lietā savu fantāziju. Ir tikai viena lieta, ko nevar prasīt no bērna, likt viņam šīs dusmas norīt un būt tādam kā vienmēr. To nespēj pat pieaugušais.
Jāapstājas, ja gribas sist
Niknuma lēkmes bērniem var uznākt jau no pusgada vecuma. Ticiet man, neviens no vecākiem nav nekāds nezvērs, ja viņš uz nenomierināmo knēveli savukārt sadusmojas. Pieaugušais taču ar dusmām var kaut ko darīt kad viss ir pāri, izlikt savu samutuļoto enerģiju kādā fiziskā nodarbībā. Tikai jāapstājas, ja gribas sist mazajam, kas jau tā jūtas sliktāk par sliktu.
Ir jāliek lietā visa sava izdoma, lai novērstu katastrofālus izvirdumus. Ir jāļauj mazajam «vulkāniņam» izlaist pa dūmu mākonītim, nosaucot tos vārdos: es esmu dusmīgs, es gribu tev sist, es nevaru tevi ciest. Tas nekas, ka mūsu vecmāmiņas mums tā sacīt neatļāva.
Ja nu mūsu lolojums turpina krist zemē un vecākus tas padara trakus, varbūt ir vērts apmeklēt kādu speciālistu, lai noskaidrotu visus apstākļus.
