Blāvas peļķes spiedās cauri slapjajam sniegam. Es biju tumsā un negribēju redzēt savu seju. Cilvēki gāja garām, un sniegs krita.
Blāvas peļķes spiedās cauri slapjajam sniegam. Es biju tumsā un negribēju redzēt savu seju. Cilvēki gāja garām, un sniegs krita. Mati. Es sajutu mitru matu smaržu un pamanīju pēdas sniegā aiz sevis. Kāds cilvēks bija man tuvumā. Tik labi pazīstams, bet svešs. Mati bija sapinkājušies. Mīlestība. Es kādreiz sagriezīšu sev kaklu. Maigo kakla ādu segs tievas, sarkanas švīkas. Es negribu pazīt sevi. Man ir tik grūti sevi pazīt starp tūkstošiem citu pēdu sniegā. Cilvēki, es redzu jūs tumsā. Jūsu gaišie logi atgrūž mani atpakaļ. Es sajūtu jūsu elpas vilcienus. Vēlreiz un vēlreiz! Tie ir manī, bet es aizeju neatskatoties. Mani biedē jūsu skaļie smiekli un suņi pie mājām. Es nevaru pierast pie jums! Priekšā ir tikko uzsnidzis, bet jau sabradāts sniegs. Tumsā. Naktī. Es.
