Ikvienam ir gadījies justies slikti, pat riebīgi, vai nu kāda drauga, vai skolotāja dēļ, varbūt vienkārši tāpat.
Ikvienam ir gadījies justies slikti, pat riebīgi, vai nu kāda drauga, vai skolotāja dēļ, varbūt vienkārši tāpat. Tad šķiet, ka dzīve ir bezjēdzīga un ka nav jēgas censties kaut ko vērst uz labu…
Tad vienkārši gribas nolīst maliņā un gaidīt, kamēr tumšie mākoņi izklīdīs un atkal uzspīdēs saulīte. Bet varbūt tomēr pamēģināt pašam kaut ko darīt, ne tikai gaidīt un pukoties uz netaisno likteni? Anita šādās reizēs savas dusmas vai aizvainojumu pastāsta dienasgrāmatai vienkāršai kladei ar rūtiņu lapām.
Anita saka:
Pirmo reizi dienasgrāmatu sāku rakstīt trešajā vai ceturtajā klasē. Cik atceros, tas bija kādas filmas iespaidā. Toreiz gan to visu uztvēru citādi. Uzskatīju, ka rakstīt dienasgrāmatu nozīmē katru dienu uzrakstīt, kas labs vai priecīgs ar mani noticis, kādus darbus esmu paveikusi, piemēram: «Šodien biju veikalā un nopirku vienu baltmaizes kukulīti.» Tas man sāka likties garlaicīgi un nogurdinoši, tāpēc drīz vien savu dienasgrāmatu aizmirsu. Aptuveni pirms diviem gadiem mana ģimene pārcēlās uz citu dzīvesvietu, tādēļ notika lielā kārtošana un saiņošana. Tad arī starp veciem žurnāliem atradu savu noplukušo burtnīcu un man sagribējās palasīt to, ko biju sarakstījusi. Lai gan tur nebija nekā īpaši saistoša, tomēr man bija interesanti atcerēties vecās, labās dienas. Nolēmu, līdz ko būsim iekārtojušies, atkal sākšu rakstīt dienasgrāmatu, tikai šoreiz pavisam citādu. Savu solījumu turēju.
Tagad rakstu par savām izjūtām un pārdzīvojumiem, nevis iepirkumiem. Dažreiz dienasgrāmatas lapās parādās kāds mans dzejolītis. Tie gan nav nekas īpašs, tikai dažas rindiņas. Kad ar mani gadās kaut kas slikts, es to uzrakstu uz papīra. Ja arī netieku vaļā no domām, kas mani nomoka, tad vismaz jūtos labāk.
Kāpēc arī tu nevarētu rakstīt dienasgrāmatu? Domāju, ka to jau esi sapratis no Anitas teiktā. Tas ir lielisks līdzeklis atbrīvoties no tumšām un negatīvām emocijām, kā arī ļaut vaļu priekam un laimei. Dienasgrāmata var kļūt laba draudzene, ja vien tu to uztversi kā kaut ko vairāk par kladi, ja uzticēsi tai visu.
Rakstot dienasgrāmatu, nedomā par pieturzīmēm vai pareizrakstību, jo neviena latviešu valodas skolotāja taču nepārlasīs to. Raksti to, ko tu gribētu pateikt cilvēkam, kas tevi sadusmojis, pasaki visu, ko jūti, lai cik muļķīgi un stulbi tas izklausītos. Centies atrast savu dusmu iemeslu, taču, ja neizdodas nekas, katram ir tiesības būt niknam arī vienkārši tāpat ne no kā. Ja prāts nemaz nenesas uz rakstīšanu, pamēģini paķēpāties vai uzzīmēt savas izjūtas. Ja baidies, ka kāds var atrast un izlasīt dienasgrāmatu, raksti uz lapiņām, kuras pēc tam izmet atkritumu spainī.
