Invalīds – slimību nomākts cilvēks, kam tik ļoti vajadzīgs gan materiāls, gan morāls atbalsts. Taču sabiedrība ne vienmēr vēlas izprast invalīdu, viņa rūpes un vajadzības.
Invalīds – slimību nomākts cilvēks, kam tik ļoti vajadzīgs gan materiāls, gan morāls atbalsts. Taču sabiedrība ne vienmēr vēlas izprast invalīdu, viņa rūpes un vajadzības. Varbūt dažreiz pietiktu ar laipnu vārdu, nedaudz uzmanības un smaidu, jo: «Ir tikai viena patiesa greznība cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem.» Bet invalīdam saulīte smaida reti.
Par to, lai invalīds varētu integrēties sabiedrībā, galvenokārt būtu jādomā mūsu deputātiem, kas ir invalīdu labklājības līmeņa noteicēji. Vai par savu sociālo aprūpi un nepieciešamajiem atvieglojumiem invalīdiem būtu jācīnās, jāraksta neskaitāmi lūgumi vai jāpiketē? Mēs taču dzīvojam civilizētā, demokrātiskā valstī, kur jādarbojas stabiliem likumiem, kas dotu iespēju invalīdiem justies aizsargātiem.
Par spīti grūtībām, invalīds nes savu nastu, jo ir organizācijas, kas ar savu labestību un sirdssiltumu sniedz iespējamu materiālu palīdzību, atbalsta Invalīdu biedrību un pašus invalīdus.
Saņemot humānu palīdzību no misijas «Rīta zvaigzne» (V.Piļipčuks), Vasarsvētku draudzes (G.Matjuhova) un Baptistu latviešu draudzes (A.Loca), Invalīdu biedrības biedri varēja iegādāties sev piemērotus apģērbus. Par to invalīdi bija ļoti priecīgi un pateicīgi. Invalīdu biedrība ir pateicīga par jebkuru palīdzību.
Lai mūsu labdaru sirdīs vienmēr degtu dzirkstelīte!
